Kas notiktu, ja Mēness ietriektos Zemē?5

Pēc trim mēnešiem Mēness ir pietiekami tuvu, lai traucētu sakaru un navigācijas satelītu darbību. Lai gan parasti Mēness ir pārāk tālu, lai tā gravitācija radītu problēmas mūsu satelītiem, jo tuvāk tas pietuvojas, jo vairāk orbītas tiek bojātas. Kad beidzas orbītas korekcijām paredzētā degviela, satelīti kļūst nekontrolējami.

Ceturtajā un piektajā mēnesī uz Zemes paisumi strauji pieaug līdz 30 metriem un pēc dažām nedēļām sasniedz 100 metru augstumu. Bēguma laikā okeāns atkāpjas simtiem kilometru, atklājot kontinentālo šelfu kā tuksnešus, bet paisuma laikā ūdens sienas noslīcina lauksaimniecību, mājas un debesskrāpjus. Līdz šim ūdens varēja absorbēt lielāko daļu no Mēness gravitācijas spiediena, bet tagad pati Zeme jūt tuvojošā Mēness spiedienu. Planētas saspiešana apvienojumā ar kvintiljonu tonnu ūdens svaru pāri tektoniskajām plāksnēm rada milzu spriedzi un izraisa intensīvas zemestrīces. Spēcīgās plūdmaiņas salauž magmas rezervuārus Zemes garozas iekšienē, izraisot klimatu mainošus vulkānu izvirdumus Čīlē, Jaunzēlandē, Jeloustounā un citviet.

Sestajā un septītajā mēnesī Mēness ieiet telpā, ko savulaik aizņēma satelīti un ik 24 stundas riņķo ap Zemi. Katru dienu tas iziet pilnu fāžu ciklu, bet redzams tikai pusei planētas. Mēnesim "nekustīgi" atrodoties virs Zemes, paisumi sastingst uz vietas. Puse pasaules ir applūdusi, bet puse ūdens atgriezusies okeānos, it kā Zeme aizturētu elpu, lai sagatavotos ļaunākajam. Varētu aizdomāties, vai Mēness gravitācija nepārspētu Zemes gravitāciju un neuzvilktu cilvēkus augšā. Par laimi, nē. Zemes gravitācija ir aptuveni 6 reizes spēcīgāka par Mēness gravitāciju. Pat ja Mēness būtu tieši virs tevis, tu tāpat paliktu uz Zemes. Uz Mēness ir citādi. Mēness tuvāko pusi spēcīgāk ietekmē Zemes gravitācija un tā sāk stiepties pretī Zemei, veidojot olas formu. Tas izraisa Mēnestrīces, jo Mēness iezis saliecas un maina formu.

Astotajā līdz vienpadsmitajā mēnesī ir iestājusies apokalipse un visiem palikušajiem klājas ļoti slikti. Planēta piedzīvo daudz zemestrīču un vulkānisma. Milzīgs daudzums vulkānisko putekļu paceļas augstu stratosfērā, pietiekami spoži, lai atstarotu saules gaismu atpakaļ kosmosā. Mazais gaismas daudzums, kas izkļūst cauri ir rūsganīgi sarkans un to periodiski mazina ikdienas aptumsumi. Rezultāts ir strauja globāla atdzišana. Skābais lietus iznīcina pat izturīgākos augus. Civilizācijas laiks tuvojas beigām. Miljardiem cilvēku ir gājuši bojā, bet olas formas mēness joprojām tuvojas.

Gada beigās Mēness ir sasniedzis Roša robežu. Tas ir punkts, kad Zemes gravitācijas spēks uz Mēnesi ir spēcīgāks par paša Mēness gravitāciju. Lietas no Mēness virsmas sāk krist Zemes virzienā un šķērsojot 10 000 km, viss Mēness sadalās drupās, veidojot masīvu gredzenu sistēmu ap Zemi. Mēness sabrukšana nozīmē, ka nelaimes uz Zemes ir beigušās. Okeāni atkāpjas, pēdējo reizi aizplūstot no sauszemes. Izdzīvojušajiem paveras skats uz milzīgām, saulē mirdzošām arkām, kas stiepjas pāri debesīm, ko piepilda Mēness putekļu meteoru lietus. Grūti pateikt, kas notiks tālāk, taču miers var būt īslaicīgs. Ja Mēness putekļu ir pārāk daudz, berze uzkarsē atmosfēru, iespējams, iztvaicējot okeānus. Pretējā gadījumā milzīgās gredzenu ēnas apvienojumā ar vulkāniskajiem un meteoriskajiem putekļiem bloķē vēl vairāk saules gaismas un var sākties strauja atdzišana, kas sasaldēs lielu daļu Zemes. Jebkurā gadījumā cilvēki atkal parādīsies - no zemūdenēm, bunkuriem vai kalnu virsotnēm. Viņu panākumi civilizācijas atjaunošanā nav garantēti, taču vismaz viņi mēģinās to darīt ar skaistiem gredzeniem debesīs.