Vai mūsu realitāte ir simulācija?25

1965. gadā, viens no Intel dibinātājiem, Gordons Mors novēroja, ka katru otro gadu dubultojas tranzistoru skaits mikročipā, un nekļūdīgi paredzēja tādu pat izaugsmi arī nākotnē. Ņemot vērā tik strauju datoru skaitļošanas jaudas pieaugumu, pēc tūkstoš vai desmittūkstoš gadiem mūs sagaida neticamas iespējas. Bet kas būtu pa spēkam civilizācijai, kura mūs attīstībā apsteidz par miljoniem gadu? Tāda varētu apgūt milzīgus visuma plašumus un pietiekoši resursu, lai būvētu kvantu datorus pat galaktiskos izmēros. Ja mūsu astrofiziķi izmanto savus ierobežotos superdatorus, lai simulētu stipri vienkāršotus visuma attīstības modeļus, tie spētu radīt nevainojamas, līdz elementārdaļiņu līmenim niansētas pasaules.

Zviedru astrofiziķis Makss Tegmarks atbalsta simulācijas teoriju ar matemātikas apbrīnojamo spēju aprakstīt mūsu realitāti. Tegmarks aicina iedomāties pietiekoši jaudīgu datorspēli, lai simulētu ar apziņu apveltītu galveno varoni. Pēc viņa domām, vienīgā galvenā varoņa iespēja atklāt, ka tā realitāte tiek simulēta, būtu novērot, ka visas tās īpašības ir matemātiskas, un saskatīt programmētāja rokrakstu. Arī visus mūsu visuma parametrus ir iespējams raksturot matemātiski, tādēļ nevaram būt droši, ka mūsu realitāte ir īstāka par datorspēli. Mūsu visumā patiešām netrūkst dažādu interesantu matemātisku sakarību. Skaitlis π ir sastopams ne tikai riņķa līniju un trijstūru formulās, bet arī attiecībā starp upju kopējo garumu un taisnu līniju starp tās ieteku un izteku. Fibonači skaitļu virkne ir novērojama cilvēka ķermeņa un ziedlapu proporcijās. Strādājot pie stīgu teorijas fizikas profesors Džeims Geits pat atklāja programmatūras kodus, kādi tiek izmantoti interneta pārlūku programmās.

Saīsinātās raksta versijas beigas. Pilno versiju lasi JRblogā. Saite pie izmantotajiem avotiem ↓↓↓