Ap 1970. gadu PSRS armija vēlējas iegūt jaunu lidaparātu, ar kuru būtu iespējams izsekot un iznīcināt ASV zemūdenes. Rezultātā, PSRS armijai tika piedāvāta Bartini Beriev VVA-14 Vertikal`no-Vzletayuschaya Amphibia. Šai lidmašīnai bija jāvar nosēsties gan uz konvencionālajiem skrejceļiem, gan jebkur citur, kur PSRS armijai tas būtu nepieciešams, tai skaitā arī uz ūdens. Bez tam izstrādātāji solīja, ka šai lidmašīnai piemitīšot vertikālas nosēšanās un pacelšanās spēja, līdzīgi kā helikopteriem.
PSRS inženieri šo lidaparātu bija paredzējuši izstrādāt trīs posmos, pirmajā posmā bija paredzēts, izstrādāt un testēt VVA-14 aerodinamiskās īpašības, manevrēt spēju un galvenais, tā spēju nolaisties uz ūdens. Līdz ar to, lai ūdens tilpnes varētu pārvērsties par dabas veidotiem skrejceļiem, šim neparastajam lidaparātam tika piestiprināti piepūšami pantoni zem spārnu centrālās daļas, ļaujot tam piezemēties uz ūdens.
Otrajā posmā, VVA-14M2 bija paredzēts pievienot papildus dzinējus zem fizelāžas, tādā veidā palielinot lidmašīnas spēku un saīsinot tai nepieciešamo skrejceļa garumu. Tāpat šai posmā bija paredzēts, izstrādāt un realizēt VVA-14 spēju vertikāli pacelties un nolaisties.
Trešajā, fināla posmā, bija paredzēts izstrādāt armijai derīgu prototipu, ar kuru būtu iespējams piezemēties gan uz ūdens, gan uz konvencionālajiem lidlaukiem. Tāpat šo lidmašīnu bija paredzēts aprīkot ar Burevestnik datorizēto pret-zemūdeņu kaujas sistēmu, Bor-1 MAD(Magnētisko anomāliju detektoru) un citam sistēmām, kuras varētu palīdzēt VVA-14 atklāt ienaidnieku zemūdenes.
Taču, PSRS inženieriem tā ari neizdevās sasniegt sev nospraustos mērķus, pirmo testa lidojumu šis lidaparāts veica 1972. gada 4. septembrī, patceļoties no konvencionāla skrejceļa. Bet pirmie testa lidojumi, kuros VVA-14 pacēlās vai nolaidās uz ūdenstilpnēm sākās vien 1975. gada Jūnijā.
Taču šo lidaparātu nepameta problēmas ar pontoniem, kas bija būtisks faktors, lai šī lidmašīna spētu veiksmīgi piezemēties uz ūdens un vispār spētu turēties virs tā. Proti, tiem vajadzēja piepūsties tad, kad lidmašīna bija gatava piezemēties, taču reizēm tas nenotika. To atrisināja piepūšamos pontonus aizstājot ar pastāvīgi piepūstiem, bet tie nebija paši izturīgākie. Tāpat izstrādātāji tā ari nebija realizējuši tehnoloģiju, kurai bija jāļauj šai lidmašīnai vertikāli pacelties un nolaisties.
Rezultāta tika izstrādāti tikai divi šis lidmašīnas prototipi, kuri kopā veica 107 lidojumus un gaisā pavadīja 103 stundas. Pēc Bartini nāves, šis projekts bija zaudējis savu galveno atbalstu un no tā mirkļa viss gāja uz leju. Rezultātā 1987.gadā VVA-14 tika nosūtīts uz Aviācijas muzeju, kur to var apskatīt vel tagad, bet projekts slēgts.
