Ap 1970. gadu PSRS armija vēlējas iegūt jaunu lidaparātu, ar kuru būtu iespējams izsekot un iznīcināt ASV zemūdenes. Rezultātā, PSRS armijai tika piedāvāta Bartini Beriev VVA-14 Vertikal`no-Vzletayuschaya Amphibia. Šai lidmašīnai bija jāvar nosēsties gan uz konvencionālajiem skrejceļiem, gan jebkur citur, kur PSRS armijai tas būtu nepieciešams, tai skaitā arī uz ūdens. Bez tam izstrādātāji solīja, ka šai lidmašīnai piemitīšot vertikālas nosēšanās un pacelšanās spēja, līdzīgi kā helikopteriem.
PSRS inženieri šo lidaparātu bija paredzējuši izstrādāt trīs posmos, pirmajā posmā bija paredzēts, izstrādāt un testēt VVA-14 aerodinamiskās īpašības, manevrēt spēju un galvenais, tā spēju nolaisties uz ūdens. Līdz ar to, lai ūdens tilpnes varētu pārvērsties par dabas veidotiem skrejceļiem, šim neparastajam lidaparātam tika piestiprināti piepūšami pantoni zem spārnu centrālās daļas, ļaujot tam piezemēties uz ūdens.
Otrajā posmā, VVA-14M2 bija paredzēts pievienot papildus dzinējus zem fizelāžas, tādā veidā palielinot lidmašīnas spēku un saīsinot tai nepieciešamo skrejceļa garumu. Tāpat šai posmā bija paredzēts, izstrādāt un realizēt VVA-14 spēju vertikāli pacelties un nolaisties.
Trešajā, fināla posmā, bija paredzēts izstrādāt armijai derīgu prototipu, ar kuru būtu iespējams piezemēties gan uz ūdens, gan uz konvencionālajiem lidlaukiem. Tāpat šo lidmašīnu bija paredzēts aprīkot ar Burevestnik datorizēto pret-zemūdeņu kaujas sistēmu, Bor-1 MAD(Magnētisko anomāliju detektoru) un citam sistēmām, kuras varētu palīdzēt VVA-14 atklāt ienaidnieku zemūdenes.
Taču, PSRS inženieriem tā ari neizdevās sasniegt sev nospraustos mērķus, pirmo testa lidojumu šis lidaparāts veica 1972. gada 4. septembrī, patceļoties no konvencionāla skrejceļa. Bet pirmie testa lidojumi, kuros VVA-14 pacēlās vai nolaidās uz ūdenstilpnēm sākās vien 1975. gada Jūnijā.
Taču šo lidaparātu nepameta problēmas ar pontoniem, kas bija būtisks faktors, lai šī lidmašīna spētu veiksmīgi piezemēties uz ūdens un vispār spētu turēties virs tā. Proti, tiem vajadzēja piepūsties tad, kad lidmašīna bija gatava piezemēties, taču reizēm tas nenotika. To atrisināja piepūšamos pontonus aizstājot ar pastāvīgi piepūstiem, bet tie nebija paši izturīgākie. Tāpat izstrādātāji tā ari nebija realizējuši tehnoloģiju, kurai bija jāļauj šai lidmašīnai vertikāli pacelties un nolaisties.
Rezultāta tika izstrādāti tikai divi šis lidmašīnas prototipi, kuri kopā veica 107 lidojumus un gaisā pavadīja 103 stundas. Pēc Bartini nāves, šis projekts bija zaudējis savu galveno atbalstu un no tā mirkļa viss gāja uz leju. Rezultātā 1987.gadā VVA-14 tika nosūtīts uz Aviācijas muzeju, kur to var apskatīt vel tagad, bet projekts slēgts.
Nu nav jau nekāds brīnums, jo principā vajadzēja pārspēt Harrier, kurš jau bija naidīgajiem rietumiem no 1969.gada. Ja mēģinātu tikai kaut ko nošpikot nevis pārspēt izmantojot vecākas tehnoloģijas gan jau arī izdotos. Lai gan pēcāk arī ko līdzīgu uzražoja Yak-38 paskatā, bet ne pārāk veiksmīgi, jo saražoja tikai mazliet pāri par 200 eksemplāriem un pēc padumjās savienības izjukšanas 1991.gadā šis putniņš arī pārstāja lidot. Harrier cik zināms ar nesliktiem panākumiem plivinās apkārt vēl šodien.
Idejas un ambīcijas padomijā bija nesliktas, bet tikai lielu daļu noteica nevis inženieri bet marazmātisks politbirojs ar pusķertiem idiotiem. Zinot vispārējo attieksmi pret darbu (Vasja šmigā, bet kaut ko vajag nospert no ceha, pofig ka no militārās sfēras, gan jau pārdos) rezultāts bija tāds kāds bija.
Tas jau tas pats ekranoplans vien bija,te jau to ta ari nosauc(fona). Tada tipa aparati,kutera un lidmashinas hibridi bija psrs diezgan daudz,vispazistamakais Kaspijas Monstrs .
Šī lidmašīna principā bija nacistu projekts pie kā strādāja 2.5 gadus.
Aizsuti so musu Aizsardzibas Ministrijai, bus sajusma, tie ir gatavi nopirkt katru veco luzni par lielu naudas summu.
