Šis būs mans kārtējais raksts, kas saistīts ar aviāciju, pārējos variet apskatīt norādītajās saitēs.
http://www.spoki.lv/izgudrojumi/Northrop-B-2-Spirit/247223 http://www.spoki.lv/izgudrojumi/MiG-29/214057 http://www.spoki.lv/izgudrojumi/F-22-Neredzams-karalis/224740 http://www.spoki.lv/izgudrojumi/SU-27-un-vina-comi/174725
Pagājušo reiz rakstīju un mēģināju sniegt nedaudz informācijas par ASV radīto brīnumputnu Bumbvedēju B-2(Spirit). Likumsakarīgi , ka tagad varētu uzrakstīt kaut ko par Krievu ražojumiem. Dažiem no jums varētu likties, ka vecajā labajā PSRS un tagadējā Krievijā nav citu bumbvedēju kā vien tikai TU-95 BEAR kurš, savam laikam bija labs lidaparāts. Taču bez īpašas svārstīšanās izlēmu rakstīt tomēr par TU-160 Blackjack. Ja runa būtu par skaistāko lidaparātu tā teikt Smagsvaru klasē tad, TU-160 noteikti būtu uzvarētājs, jo nevelti paši piloti to dēvē par „Balto gulbi” Tikai tāds paprāvs gulbis pilna masa aptuveni 250 tonnas. Taču ne tikai izskatu ir vērts pieminēt runājot par šo lidaparātu. Tas ir virsskaņas Bumbvedējs, tam pieder vairāki pasaules rekordi, piemēram, garākais lidojums bez pārtraukuma, lielākais maksimālais ātrums savā klasē utt.( taisnības labad tomēr jāsaka ka tādā klasē ir tikai daži lidaparāti) Tam ir izmantots ļoti sarežģītā maināmo spārnu ģeometrijas koncepcija. Un patiesībā to nesauc īsti par „Bumbvedēju” bet gan par „Raķešnesēju”. Arī tā vēsture ir bijusi interesanta un dažreiz līdzinājusies drāmai. Ap šo lidmašīnu vijas daudz Leģendu, baumu un diemžēl arī farsa, kā arī daudz cilvēku radītu absurdu. Taču pāri visam tas tiešām ir bijis milzīgs bieds ASV, jo no šī lidaparāta baidījās visi ASV dzīvojošie stratēģi. Par to kāpēc tas tā bija, lasiet turpmāk rakstā.
Vēsture
Lai cik dīvaini tas arī neizklausītos taču lidmašīnu Bumbvedēju vēstures pirmsākumi ir meklējami Cariskajā Krievijā, tieši Krievu konstruktors Igors Sikorskis rada pirmo bumbvedēju, tas ir 4 motoru lidaparāts IIlja Muramec. Kurš pacēlās gaisā 1913. Gadā, vēlāk tiek arī izveidota arī pirmā tālās aviācijas eskadriļa, tajā ietilpa 70 šo lidmašīnu. Likās viss iet uz augšu taču pēc Cariskās Krievijas sabrukuma, praktiski visas šīs lidmašīnas izdemolēja aprijušies revolucionāri, lielajā brīvības eiforijā. Pats konstruktors paguva aizlaisties no Boļševiku plosītās Krievijas. Taču kad eiforija un kaut cik saprātīgu cilvēku slepkavošana mazliet aprima, pie apvāršņa parādījās jauni un talantīgi konstruktori, viens no viņiem bija Andrejs Nikolajevičs Tupaļevs. Es domāju nevienam nav noslēpums, ka šis konstruktors ir piedalījies daudz lidmašīnu konstruēšanā, taču cik var noprast tad viņa paša galvenais aicinājums tomēr bija smago bumbvedēju konstruēšana. 1937. gadā tieši ar Tupoļeva konstruēto AN-25 tiek veikti lidojumi uz Dienvidpolu un Ameriku ar lidotājiem Čikalovu un Gromovu pie ruļļiem. Ap šo laiku gudru cilvēku izšaušana ir mazliet mazinājusies, taču tikt represētam un laimēt brīvbiļeti kūrortam uz ogļu raktuvēm varēja visai vēsi. Un, protams, Tupoļevs izvilka šo lozi, iemesls bija visai absurds, proti, ka viņš ir pārdevis rasējumus un idejas Messeršmitam, konkŗeti ME-110. Taču ir skaidrs, ka tas nevarēja būt jo Vācu aviācijā tajā laikā ir galvas tiesu pārāka par jeb kuru tai laikā pasaulē esošo tehniku un grūti būtu iedomāties ko gan Tupaļevs varētu tik ārkārtīgi noderīgu Messeršmitam pārdot. Tiesa Ogles rakt Tupoļevam par laimi nenācās, četrus pirmskara gadus viņš pavada lēģerī kur par ēdienu un pajumti ir viens no galvenajiem AN-42 konstruktoriem. Pievērsiet uzmanību lidmašīnām nosaukumā Nav „Tu” bet ‘AN’ tas izskaidrojams ar to, ka tā laika varai ne pārāk patiktu atzīt, ka šīs lidmašīnas konstruē ieslodzītais. Lai arī jāsaka, ka skaidrības kā radās AN 42 nav jo parokoties uzpeldēja Petļikovs kurš it kā bijis galvenais konstruktors un paša pirmo burtu „AN” īpašnieka Antonova loma ir vēl neskaidrāka.
Lai kā arī nebūtu, bet 1945. Gadā 6.augustā 8 un 14 minūtēs 15 sekundēs no rīta viss mainījās kad uz Hirosimas tika nomesta pirmā atombumba. ASV bija atvērusi jaunu lapaspusi pasaules vēsturē, kas tiešā veidā skāra arī smago aviāciju. Pēc nepilna gada arī PSRS radīja savu atombumbu, taču ak vai, ar ko nogādāt šo bumbu līdz vajadzīgajai vietai nav, un ir skaidrs ka pati tā līdz āmīšiem neaizpeldēs. Par cik tas kā reiz ir tas laiks kad PSRS viss notiek pēc principa, „ka tik kaut kā”, Staļins personiski Piesmej visas autortiesības un dod tiešu pavēli nokopēt Amerikāņu B-29. Un jau 49 gadā lidaparāts zem nosaukuma Tu-4 ir gatavs. Lieki piebilsts, ka Tupoļeva grēki ap to laiku jau visiem ir aizmirsušies iespējams arī pašam Tupoļevam. Tiklīdz TU-4 tika pieņemts bruņojumā vadošā kliķe pieprasīja jaunu reaktīvo stratēģisko Bumbvedēju. Vienīgais kuram bija pietiekoši lieli ‘Bumbuļi” lai Staļinam personīgi pateiktu, ka tāds lidaparāts nav iespējams ir Tupoļevs, taču pāris bailīgākie centīgi ķērās klāt šai idejai, taču bez rezultātiem. ( vienkārši tanī laikā reaktīvā aviācija bija vēl bērna autiņos, dzinēji bija nenormāli rijīgi degvielas pietika labi ja 15 minūtēm, nemaz nerunājot par motora resursu jo tie sadega pēc 2 lidojumiem)Taču Tupoļevs pa to laiku bija radījis citu Bumbvedēju leģendāro Tu 95 Beer. Tas nebija reaktīvais, bet ar 4 turbo propeller dzinējiem apgādātais lidaparāts. Lai cik dīvaini tas nebūtu , bet lidaparāts atbilda gandrīz visām izvirzītajām prasībām un 56 gadā tika pieņemts bruņojumā un sastāv tajā jo projām.
Nākot pie varas Hurššovam stratēģiskā aviācija tika pakāpeniski bremzēta, jo „Hruša” bija lielāks raķešu fans, starp citu ar Tupoļevu viņam attiecības bija ļoti saspringtas, atliek vienīgi minēta kāpēc Tupaļevs atkal pēkšņi nepārdeva kādam Messeršmitam rasējumus, un par to nedabūja bonusu piemēram kādu rakšanas darbu. Šis laiks OKB Tupoļev bija visai grūts jo pasūtījumu bija maz un ja bija tad pārsvarā visi tikai uzdoti citiem konstruktor birojiem.
Tu-160 Darbu sākšana
Viss Padomju savienībā ir jauki līdz 1967. Gadam kad specdienesti pēkšņi nodod vadošajai kliķei ziņu par to, ka ASV ir sākta programma par Virsskaņas bumbvedēja B-1 izstrādi, un šis lidaparāts spētu Stundas laikā sasniegt Maskavu un to bombardēt. Bija skaidrs, ka pārtvert tādu lidaparātu ir ļoti grūti, un pretgaisa aizsardzība tanī laikā bija kā logs bez stikla. Šāds ierocis būtu visai efektīvs.
Protams, uzreiz tika dota pavēle birojiem izstrādāt jaunu Bumbvedēju, kurš spētu sasniegt vismaz 2000 km/h lielu ātrumu, spētu nest kodolbruņojumu, kā arī izmantot standarta aviācijas bumbas utt., respektīvi, lai varētu izmantot maksimāli plašu ieroču klāstu. Uzdevums tika uzdots OKB Mjasiševa un OKB Sukhova. Tupoļeva birojs sākumā pat netika iesaistīts, par to kāpēc tas tā bija nav ne mazākās nojausmas, paši konstruktori saka, ka vienkārši laika nav bijis, citi apgalvo, ka vainīgs „Hrjuša”. Bet Tupoļeva birojs kārtējo reiz dejoja ar velnu un paši bez jebkādas pavēles ķērās klāt Bumbvedēja plānošanai. Lai gan taisnības labad ir jāsaka ko tieši TU-160 galvenais konstruktors bija Valentīns Bļizņuks. Ir nostāsti, ka šis talantīgais konstruktors šīs lidmašīnas pirmās skices zīmējis ar brīvu roku neizmantojot nekādus īpašus rasēšanas galdus vai sarežģītu tehniku. Tupoļevs viņu pamana, laikā kad viņi izstrādā reaktīvo bezpilota lidapaŗātu „Jastreb”. Lai kā arī nebūtu, bet Varai šo lidaparātu vajag ātri līdz 75. gadam Mjasiševa un Sukhoja kantori tā arī nespēj neko saprātīgu piedāvāt, tur pretī OKB Tupoļev spēja piedāvāt drosmīgus tehniskos risinājumu un konkursu vinnēja, taisnības labad tomēr jāpiemin, ka Tupoļeva blicei bija jau uzkrājusies ievērojama pieredze ar lielo virsskaņas lidaparātu radīšanu piemērs varētu būt Krievu konkorde TU-144, Lidaparāts, protams, bija miskaste, jo tika radīts lielā steigā pēc PSRS labākajām tradīcijām „KATIK KAUT KĀ” un cik zināms cieta pāris katastrofās un tā arī nevienu pasažieri beigās nepārvadāja, lai gan būtu interesanti paskatīties kā viņi mēģinātu kādu ar varu piespiest kādu pavizināties. Un tā 1975. gada beigās valdība deva stingru rīkojumu par to Ka OKB Tupoļev būs tie, kas radīs nākamo PSRS lepnumu, par galveno konstruktoru iecēla Valentīnu Bļizņuku. Termiņus deva visai spiedīgus 5 gadu laikā lidaparātam vajadzēja pacelties gaisā. Taču arī resursi tiek doti milzīgi kopskaitā pie lidmašīnas radīšanas tiek piesaistītas ap 800 dažādu organizāciju, tiesa liela daļa no šīm organizācijām pat nenojauš par to, ka tās piedalās lidaparāta radīšanā.
Lidaparāta tehniskie risinājumi
Lidmašīnas konstrukcija un tehniskie risinājumi daļēji tikai aizņemti no jau iepriekš minētā TU-144, palīdzēja atrisināt problēmas ko radīja virsskaņas ātrums (Šoka viļņa problēma, kad lidmašīna sasniedz virsskaņas ātrumu gaiss vairs maigi neapplūst korpusu, bet ietriecas tajā) Un No Projekta „Jastreb” tika aizņemti risinājumi, kas palīdzēja pret lidmašīnas sakaršanu.
Īstās problēmas sākas tanī brīdi kad bija jāizpilda noteikumu punkts par to, ka lidaparātam jāspēj pildīt uzdevumus jeb kuros augstumos, un arī nosēsties un pacelties uz skrejceļa, kura garums nebūtu pa visu Kontinentu jo lidaparāta pilna masa bija paredzēta ap 250 tonnām. Jo lieta tāda ja izmanto 3 stūrveida spārnus tad tie labi kalpo lielos ātrumos jo tiem ir mazāka pretestība, taču mīnusi ir krietni vairāk - tiem ir krietni mazāks cēlējspēks, manevrēšana tik lielam lidaparātam būtu apgrūtinoša, pacelšanās iespējams neiespējama jo jau mazajam Mirage lidaparātam pacelšanās ātrums ir ap 250 kilometri stundā. Savukārt ja veido klasisko spārnu struktūru tad var teikt ardievas Visrskaņas ātrumam un zemajiem lidojumiem. Tā nu tika pieņemts lēmums par maināmo spārnu ģeometriju, pieredze jau it kā bija Ar TU-22 M un bija arī citi precedenti, piemēram Mig-23 taču mig bija izdevies slikti un TU-22 bija trīsreiz vieglāks par gaidāmo brīnumputnu. Taču kā jau padomju savienība viss tiek atrisināts ļoti vienkārši smagākie posmi tiek izgatavoti no Titāna un vēl dažādiem dārgākiem par zeltu materiāliem kuru protams Krievijas plašumos ir gana daudz un ņemot vērā šo apstākli pats korpuss tika arī izgatavots no titāna sakausējumiem. Pirmo reizi tika pielietota Elektro Vakuma metināšanas tehnika.
Arī elektronika tiem laikiem bija visai fantastiska ne tikai priekš PSRS, bet arī priekš pasaules mēroga. Uz TU-160 Borta kopumā ir uzstādīti vairāk kā 100 skaitļošanas procesoru, kas atbild par lidmašīnas vadību, mērķēšanu, kā arī ar ļoti spēcīga RLS palīdzību kontrolē visu apkārtni 360 grādos, nepamanīts uzbrukt šim lidaparātam nespēj neviens lidaparāts. Kas attiecās uz aizsardzību pret zeme gaiss raķetēm ar RLS mērķēšanas sistēmu tad cik man tapa zināms tiek izmantots kaut kas līdzīgs ASV radītajai „Šraik” sistēmai, kas vienkārši apžilbina raķeti un tā nespēj atrast mērķi. Lai gan daudzi speciālisti apgalvo, ka šī sistēma ir pilnveidota un arī darbības principi ir mazliet savādāki. Reāli šāda informācija ir slepena un iespējams to atklās pēc kādiem gadiem 20. Bet ir bijuši gadījumi kad šis lidaparāts mācību laikā netraucēti piesmej pat S-300 raķešu kompleksu, kuru daudzi militārie stratēģi uzskata par vienu no labākajām pretgaisa aizsardzības sistēmām.
Kas attiecas uz vadību tad tā ir padarīta maksimāli vienkārša, reāli lidaparāts vadās tieši tā pat, kā iznīcinātājs (viens rokturis pa vidu un dzinēja svira sānos), tas ir pateicoties elektronikai kas palīdz lidmašīnas vadīšanas procesā. Patiesībā par pilotu ērtībām te ir padomāts visai nopietni Jo krēsli ir ar masāžu un ventilējami, kabīnē ir klimata kontrole, labierīcības, plītiņa ēdiena uzsildīšanai utt..
Kā galvenais bruņojums, jau no paša sākuma tika paredzēts Spārnotās raķetes ar kodolgalviņu, tās ir izvietotas lidmašīnas Fizelāžā uz rotējošas ass. Palaisšanas princips ļīdzīgi kā revolverim . lidaparāts spēj nest 12 X-55 spārnotās raķetes, kuras pašas par sevi atkarība no modifikācijas spēj veikt 2500-5000 km lielu attālumu, taču ja veic masīvus uzbrukums ir iespējams izmantot virskaņas raķeti X15 kura arī spēj nest kodolgalviņu, tādā gadījumā lidaparāts spēj panes 24 šāda tipa raķetes( tādā gadījumā mērķim ir jāpietuvjas 300km attālumā). Lai gan uz doto brīdi tiek veikta modernizācija uniespējams, ka varam pieplusot vēl kādu raķetīti klāt. Sekundārais bruņojums principā to visu ir grūti nosaukt jo šis lidaparāts spēj nest un nomest jeb ko.
Dzinēji (НК-32 ТРДДФ )Šo agregātu radīja Kuibiševskas motoru rūpnīcā Nikolaja Dimitreviša Kuzņecova vadībā. Darbi pie dzinēja radīšanas notika strauji, proti, 1977. gadā tika uzsākts projekts un 1983. gadā tas jau tika laists sērijā.
Lai gan jāsaka, ka dzinējs radīja diezgan lielus jautājums, ja 1. kā dabūt ārā no tiem pietiekošu jaudu lai tie spētu milzi iekustināt līdz vajadzīgajam ātrumam bija salīdzinoši vienkāršs, tad 2. Un 3. jautājums, proti, ekanomiskums un izturība ieviesa savas korekcijas. Tika izmantotas pāris viltības lai vajadzības gadījumā lidaparāts spētu lidot ar ātrumu līdz virsskaņas ātrumam, taču reālos kaujas apstākļos sasniegtu maksimālo ātrumu. Visu šā dzinēja darbības principus un sīkumus atstāstīt es vienkārši nevaru jo 1. Tas būs ļoti gari 2. Nēsmu , nekur par to mācījies un saskāries, iespējams varu kļūdīties 3. Daudzi termini ir Krievu un Angļu valodā un pārtulkot uz Latviešu valodu šos terminus ir visai grūti jo Latviešu valodā nav tādu apzīmējumu. Taču īsumā varu pateikt tikai to, ka šiem dzinējiem ir divi gaisa konteineri iekšējais un ārējais, iekšējais, ir parastais reaktīvais dzinējs, kurā gaiss tiek ievadīts caur ventilatoru uz kompresoru un pēc tam uz degkameru kur to samaisa ar degvielu un aizdedzina pārkarsētās gāzes tālāk iet caur forsāžas kameru un ārā pa sprauslu tādējādi radot vilkmi. Ārējais konteiners tai pat laikā kad dzinējs darbojas normālā režīma arī tiek apgādāts ar gaisu taču tas šo gaisu tālāk nenovada uz kompresoriem, bet gandrīz pataisno uz forsāžas kameru, tiesa zem neliela spiediena (protams, spiediens ir mazāks nekā iekšējā konteinerī) kur šis gaisa jaucoties ar pārkarsētajām gāzēm kas nāk no degkameras (gāzu temperatūra ir ap 1300 grādiem pēc Celsija) tādējādi nodrošinot papildus vilkmi šinī gadījuma pa 14 tonnām no dzinēja. Taču darbojoties Forsāžas režīmā degviela tiek iesmidzināta arī ārējā konteinerā, tādējādi dzinējs Forsāžas režīmā spēj attīstīt jau 25 tonnas vilkmi katrs.
Dzinēju vadība notiek elektroniski taču to dublē ar hidromehānisko iekārtu palīdzību. Uz doto brīdi šis dzinējs ir viens no spēcīgākajiem pasaulē, un gandrīz vai droši var apgalvot, ka tas arī ir viens no izturīgākajiem un drošākajiem jo pa visu šo laiku vismaz es rakājoties neatradu, ka kaut vienu reizi kāds no dzinējiem būtu aizdedzies, uzspŗādzis vai kaut vai pārtraucis darbību.
Dzinēja izmēri ir visai iespaidīgi (varēsiet apskatīt pēcāk bildēs) Dzinēja garums ir 7.45 metri ,Diametrs 1.78 metri, svars 3650 Kg.
Saliekot visu iepriekš minēto kopā rodas lidaparāts ar šādiem tehniskajiem parametriem.
Ekipāža 4 cilvēki
Garums 54.1 m
Spārnu vēziens (atkarībā no lidojuma režīma) 55.7/50.7/35.6 m
Augstums 13.1 m
Spārna laukums 232m2
Tukša lidaparāta masa 110000 kg
Normālā pacelšanās masa 267600 kg
Maksimālā pacelšanās masa 275000 kg
Maksimālā vilkme neforsējot 18000 kg
Forsējot 25000 kg
Maksimālais ātrums augstumā ir 2230 km/h dažos avotos tiem minēts 2500 km/h
Kreisēšanas ātrums 917 km/h
Lidojuma attālums bez uzpildīšanās 13950 km praktiskais 12300 km
Kaujas darbības rādius bez uzpildīšanās gaisā 6000 km
Lidojuma ilgums paredzēts 25 h
Praktiskais maksimālais lidojuma augstums 15000 m
Augstuma uzņemšanas ātrums 4400 metri minūtē
Ieskrējiena un nosēšanās ceļa garums 900 – 2000 m (atkarībā no noslogotības)
80 un 90 gadi.
Un tā šī lidaparāta pamat izstrādes darbi beidzās 80 gadā, pēc tam tika veikti dažādi testi un bija plānots, ka šo lidaparātu pieņems bruņojumā ap 90. Gadu taču Valdību uztrauca fakts, ka ASV B-1 Lancer jau lidoja un vēl vairāk tas jau bija modernizēts, tādēļ process tika pasteidzināts un lidaparāts pat neizejot visus testus tika pieņemts bruņojumā. Līdz 90 gadam tika saražoti 35 šādi lidaparāti. Kopumā bija plānots uzbūvēt 100 šādus lidaparātus.
Interesanti bija arī tas, ka ASV diezgan ātri dabūja zināts kāds tad nu izskatīsies PSRS jaunais lidaparāts, sākumā tika runāts, ka tas ticis nofotografēts no satelīta, taču vēlāk izrādījās, ka to kāds ir nofotografējis no pasažieru lidmašīnas kas veica nosēšanos blakus esošajā lidostā.
Melnais laiks šo lidaparātu vēsturē sākās pēc PSRS sabrukuma, kad Tu-160 eskadriļa bāzējās Ukrainā, bija skaidrs, ka šie lidaparāti kur spēj nest kodolieročus nu nekādi neiederējās jaunās valsts arsenālā un tie būs jāatdod Krievijai. Sākumā viss gāja gludi līdz brīdim kad no Ukrainas uz Krieviju pārbēga vesels pulks ar MiG -29. Kijevas reakcija bija nekavējoša, tā ieņēma tālās aviācijas bāzi Prilukah, kur atradās 21 Tu-160. Panākt, ka Kijeva atdod 8 šos lidaparātus izdevās tikai 99 gadā, norakstot milzīgo gāzes parādu kas bija sakrājies. Taču kaite tika nodarīt un pārējie Lidaparāti tika sagriezti NATO ģenerāļu uzraudzībā. Sākumā ASV cerēja šos lidaparātus pilnībā pārvest uz kādu no NATO dalībvalsti taču Maskavas atbilde bija kategoriska, tika draudēts Ukrainai ar visām iespējamajām sankcijām, tai skaitā pilnīgu gāzes atslēgšanu. Taču nelielās informācijas druskas ko ASV inženieriem izdevās izspiest, lika pārskatīt viņu pretgaisa aizsardzības stratēģiju.
Mūsdienas
Kā variet noprast Krievijas ekonomika, arī pati valsts ir nedaudz vairāk sakārtota. Sakarā ar valsts vispārējo augšupeju arī stratēģiskajai aviācijai tiek vairāk līdzekļu, galvenais mērķis ir modernizēt jau esošos lidaparātus. Lidaparāti būs iespēja izmanto Satelīt sakarus, kā arī ar satelīta palīdzību atklāt uguni pa mērķi. Lai uzlabotu sadarbību starp Iznīcinātājiem un stratēģisko aviāciju, paralēli atpazīšanas programmai „Svoj čužoi” Esot paredzēta arī datu apmaiņas kanāls, līdzīgi kā tas ir iespējams starp divām vai vairākām Su 27 tipa lidmašīnām. Kā arī paplašinātas ieroču tipa nesšanas iespējas. (šī informācija ir paziņota 2008 gadā iespējams ka kaut kas jau ir ieviests, iespējams ka arī nē)
Taču tik milzīgs lidaparāts mūsu laikos ir ļoti neizdevīgs tikai militāriem mērķiem, tādēļ uz doto brīdi OKB Tupoļev tiek izstrādāts projekts kur Tu 160 ir paredzēts izmantot kā starta platformu Hiperskaņas un suborbitalajiem lidaparātiem. Ar TU-160 palīdzību tiek veikti dažādi pētījumi, piemēram, ilgstoša virsskaņas lidojuma ietekme uz lidaparātu un ekipāžu utt. Respektīvi, milzis nekalpo tikai kā vāle ar ko biedēt „sliktos”.
Secinājumi
1. Uzskatu, ka šis lidaparāts ir bīstams jeb kuram iespējamajam pretiniekam, jo uz doto brīdi pasaulē šis ir vienīgais bumbvedējs, kurš spēj nest tik lielu uguns spēku turklāt ar tādu ātrumu tuvāko savas klases sekotāju ASV B1 TU-160 apsteidz gan ātruma ziņā gan kravnesības ziņā. TU-160 spēj panest pat smagāku kravu nekā to spēj ASV stratēģiskās aviācijas mugurkauls B 52H kas ir modernizētā B 52 versija.
2. Lai arī uz doto brīdi Krievija ir pasūtījusi vēl 3 šādus Bumbvedējus to skaits tomēr ir nepietiekošs lai karā teiksim ar ASV tie spētu efektīvi pildīt uzdevumu, tiesa lai pazudinātu jebkuru citu valsti tas varētu būt pietiekami.
3. To mīnuss ir nepieciešamība pēc labiem lidlaukiem tehniskajos parametros tika minēti 900 metri taču tā ir ļoti optimistiska prognoze, priekš šāda milža. Uz doto brīdi Krievija ir ļoti maz lidlauku kas spētu šos monstrus uzņemt. Arī eksplotācija esot visai dārga. Lai arī viena lidaparāta cena tiek minēta, ka 250 miljoni USD uzskatu, ka tās ir pārāk optimistiskas prognozes mūsu laikiem . Kaut cik precīzāk iespējams varēs secināt tanī brīdī kad Krievijas gaisa spēki pieņems bruņojumā jaunos TU 160 lidaparātus, manuprāt cena varētu būt daudz augstāka. Jo kā jau minēju lidaparātā ir izmantots daudz dārgmetāla un dārgu kompozītmateriālu, arī tehnoloģija noteikti tiks modernizēta.
4. Uz doto brīdi tiek mēģināts modernizēt jau esošu lidaparātu parku, tiek veikti eksperimenti , ar tā saucamajiem plazmas ģeneratoriem, kas padarītu šo lidmašīnu mazāk redzamu Radariem, taču tas rada virkni problēmu, kā vien no tām varētu būt paša lidaparāta RLS darbība ir apgrūtināta, kas šim lidaparātam ir ļoti nepieciešama lai laikus pamanītu un aizbēgtu no pretinieka iznīcinātājiem. Protams, tiek arī izmantoti kompozītmaterjāli kas samazina lidaparāta pamanāmību. Par plazmaz ģeneratoriem esmu dzirdējis tikai no krievu propogandas raidījumiem, lai gan apgalvojumi bija visai pamatoti.
5. Viens no galvenajiem jautājumiem ir un paliek vai mūsu laikos ir nepieciešami ar tik milzīgu ugunsspēku apveltīti lidaparāti? Paši konstruktori uzskata, ka tie ir absolūti nepieciešami, jo tie liek aizdomāties iespējamam pretiniekam, par to, ka tas var norauties no šāda ieroča un atturēt to no vēlmes uzbrukt. Citi uzskata, ka uz doto brīdi iegūtais labums nav salīdzināms ar to ko izmaksā šāda lidaparāta uzturēšana. Ir skaidrs, ka Krievijai reāli uz doto brīdi nav kur izmantot šādus monstrus, kas bija sākotnēji būvēti priekš globālā kara. Jāteic, ka laikam Gruzīni var būt priecīga, ka krievi Osetijā neizdomāja izmantot šo lidaparātu. Atšķirībā no ASV kura savu karu laikā dabūja reāli notestēt visu savu tehniku Irākas un Afganistānas kara laikā.
6. Par galveno bremzi šā lidaparāta attīstība var minēt galveno faktoru, protams, Nauda. Turklāt OKB Tupoļeva galvenā problēma ir tā, ka šai kompānijai ir visai mazs klāsts ko tā spēj pārdot. Jo kā zinām civilajā aviācijā konkurence ir milzīga, uz doto brīdi īsti nezinu nevienu civilo aviokompāniju kas iegādātos viņu lidaparātus. Kas attiecas uz militāro aviāciju , tad šeit visu izjauc vārds „Stratēģiskā” Krievija nekad nepieļaus to, ka teiksim kāds pārdotu kautvai Tu-95 nemaz nerunājot par tādu briesmoni kā Tu-160. Līdz ar to tāda iespēja kā, piemēram, OKB MiG un OKB Sukhoi tiem ir liegta. Atgādināšu, ka Mig un SU veiksmīgi pārdod savus lidaparātus citām valstīm un ar minimālu atbalstu ir spējusi attīstīt savus lidaparātus, veidot jaunas programmas, un tie spēj brīvi konkurēt ar jeb kuru analogu pasaulē.
Nobeigumā varu piebilst, ka personīgi man liekas, ka šis lidaparāts vairāk tika veidots nevis lai veiktu kādus militārus varoņdarbus, bet lai pierādītu cilvēka varēšanu un domas lidojumu. Protams, tas lieliski der lai pretinieka teritoriju noklātu ar kodolgalviņām, taču mūsdienas tas diez vai ir aktuāli. Manuprāt, šeit tomēr ir savu lomu nospēlējusi krievu un pašu konstruktoru mentalitāte izveidot kaut ko lielāku, ātrāku un spēcīgāku. Ir skaidrs ja to izmantotu karā tad tas nenoliedzami būtu postošs, taču kur izmantot to galu galā nav, jo mūsdienās tāda spēka izmantošana būtu tas pats, kas šaut pa zvirbuli ar lielgabalu. Lai arī galu galā lidaparāts ir izveidojies ļoti skaists, ar unikālām iespējām un tas nenoliedzami ir bieds jebkuram pretiniekam.
Tas arī īsumā būtu viss. Ja kādam ir kas piebilstams, vai arī es esmu kaut kur kļūdījies, lūdzu, rakstiet. Būšu priecīgs uzzināt ko jaunu. Jo informācija ir diezgan skopa, tāka ja kāds zina ko vairāk lūdzu rakstiet.
Nobeigumā pievienoju pāris bildes un video.
