Daudziem mūsu sabiedrībā, izdzirdot abreviatūru “ĢMO”, rodas īpaši negatīvas asociācijas. Tam seko, piemēram, ekstrēmas iedomas par kartupeļiem, kas garšo kā burkāni, āboliem, kuros ir cilvēka DNS vai tomātiem ar zivs galvām. Daudzi uzskata, ka šīs mahinācijas nodara kaitējumu videi. Bet vai tiešām šīm asociācijām ir pamats? Kāpēc daudzi zinātnieki un politiķi tik ļoti vēlas redzēt šo organismu izmantošanu Eiropā? Lasi tālāk…
Tomāts ar zivs galvu jeb ĢMO - Monsanto inde vai labums cilvēcei?45
240
0
Pirms mēs saprotam, ko šie produkti var nodarīt, ir svarīgi saprast – kas vispār tie ir? Pašā pamatā, ģenētiski modificēti organismi (ĢMO) ir organismi, kuriem ir veiktas izmaiņas tās gēnos, izmantojot gēnu inženierijas tehnoloģijas.
Viens no labākajiem piemēriem šo tehnoloģiju izmantošanai pārtikā ir soja. 82% no visām sojas audzēšanas platībām ir klātas tieši ar šī pākšauga ģenētiski modificētajiem variantiem. Daudzos tas varētu rast satraukumu par “organiskās” sojas izskaušanu no eksistences. Tomēr šai modificēšanai ir leģitīmi mērķi. Mērķi, kas sakrīt ar daudzu patērētāju vēlmēm un biznesa peļņas veidošanas nepieciešamību, motivējot ražotājus fokusēties tieši uz ĢMO soju. Tās attīstība sakrita ar divām svarīgām šo tehnoloģiju attīstības fāzēm – no sākuma manipulācija ar soju gēniem virzījās ar nolūku uzlabot ražošanas procesu un samazināt biznesa izmaksas. Savukārt nākamajā attīstības līmenī uzsvars pārgāja uz uztura kvalitātes uzlabošanu, aizvietojot vielas ar veselīgākiem variantiem ar augstāku uzturvērtību patērētājam.
Pirmajā ĢMO attīstības līmenī var iekļaut tādas darbības kā kultūraugu izturības veidošanu pret insektiem, tolerances “ieprogrammēšanu” pret herbicīdiem un citām vielām, kuras nolūks ir iznīcināt nezāles un jebkādus draudus ražai – arī tos pašus insektus. Normālos apstākļos raža var ciest no herbicīdu izmantošanas. Bet, pēc ģenētiskas manipulācijas, tai var izveidot imunitāti, kas atvieglo ražotājiem cīņu pret šīm problēmām. Tā rezultātā - sniedzot lielāku konsistenci ražas apjomos, jo samazinās risks, ka pēkšņa kļūda vai dabas parādība varētu iznīcināt labību, tādējādi arī sniedzot iespējas ražot lielākos apjomos. Otrajā attīstības fāzē galvenokārt iekļaujas darbības, kas vēl vairāk nostiprina kultūraugu izturību un papildus – uzlabo uzturvielu saturu. Piemēram – kartupeļi, rīsi un kukurūza, kuros ir augstāks proteīna saturs, pateicoties gēnu tehnoloģijām.
Kopumā, ģenētiski modificēti organismi sniedz neskaitāmas priekšrocības gan ražotājiem, gan patērētājiem. Tie var būt izturīgāki pret klimatu un laikapstākļiem, pret pesticīdiem un herbicīdiem, ļaujot aizsargāt ražu, pret insektiem, parazītiem un vīrusiem. Papildinot šos ieguvumus, ir iespējams uzlabot produktu uzturvērtību, padarīt tos veselīgākus un “efektīvākus” – sniedzot lielāku guvumu mazākās vienībās. Piemēram, vienu ĢMO ābolu pataisot par tikpat veselīgu kā divus “organiskus” ābolus. Liels ieguvums vides aizsargiem ir tas, ka noteiktiem ģenētiski modificētiem produktiem nevajag tik daudz pesticīdus kā organiskiem variantiem vai sniedz iespēju tos vispār neizmantot. Tas ir pateicoties tam, ka caur šo tehnoloģiju ir iespējams izveidot izturību pret parazītiem, pret kuriem parasti vajadzētu ķimikālijas.
Tendences ģenētiski modificēto organismu attīstībā gan nav tikai pozitīvas. Kā ar jebkuru tehnoloģisku revolūciju – tai ir savi riski. Ir neskaitāmi pētījumi, kas norāda uz gadījumiem, kad gēnu tehnoloģiju izmantošana ir dažos vai daudzos veidos pasliktinājusi produktu. Viss ir atkarīgs no mērķa, izpildījuma un konkrētā konteksta. Ir bijuši incidenti, kad uzturvielu pievienošana ir ietekmējusi produkta citas uzturvielas – piemēram, paceļot alergēnu skaitu. Tas nozīmē, ka paaugstinās alerģiskas reakcijas risks cilvēkiem, kuriem jau ir alerģija pret šo noteikto izraisītāju. Turklāt, modificēšana var izraisīt jaunu alergēnu veidošanos, kas var radīt alerģijas pret noteiktu produktu tiem, kuriem tādas nebija. Pastāv risks arī tādu gēnu pāriešanai uz cilvēka zarna floru, kam ir izturība pret antibiotikām. Tas saistās ar mūsu iepriekšējiem rakstiem par antibiotikas izturības krīzi. Bet tas, visdrīzāk, neattiecas uz mūsdienās visizplatītākajiem modificētajiem produktiem un noteikti nesniedz tādu pašu risku kā gaļas patērēšana, kur antibiotiku izmantošana ir krimināli izplatīta.
Visā šajā abu pušu apskatā ir jāsaprot viena lieta – ģeneralizēšana nav produktīva. Piemēram, ĢMO sojas ir īpaši pētīts temats ar neskaitāmiem zinātniskiem apskatiem. Esošās soju tehnoloģijas ir drošas un nesniedz veselības riskus. Bet tās varētu, ja tiktu attīstītas noteiktas kombinācijas, kas netiktu pārbaudītas pirms piedāvāšanas klientiem. Tā vietā, lai cīnītos pret šo tehniku, mums vajag cīnīties pret tās nepareizu izmantošanu. Tā vietā, lai visu noliegtu, mums vajag atbalstīt pētniecību, lai atrastu labākos risinājumus un neizmantotu tos, kas rada riskus.
Balstoties uz tehnoloģisko ieguvumu un risku apskati – var redzēt, ka ĢMO nav ideāli. Bet ir jāsaprot, ka risinājumi, kas nav ideāli, ir nepieciešami, lai labotu neskaitāmās problēmas mūsu pasaulē. Viena no nopietnākajām katastrofām, kas šobrīd briest – ēdiena krīze, pateicoties milzīgam iedzīvotāju skaita kāpumam pasaulē. Mums visiem ir jāatceras, ka resursi uz mūsu planētas ir ierobežoti. Organiskā pārtika nav videi draudzīga, kad mums ir jāpabaro 7 miljardi cilvēki un jāapgādā visa gaļas ražošanas industrija.
Papildus lasāmviela raksta oriģinālversijā atsaucēs. Šis raksts ir sērijas sākums par ĢMO un organisko pārtiku!
Tev patiks šie raksti
