Teleskops (grieķu: tele - tāls un skopein - skatīties; teleskopos - tālu skatīties) ir vissvarīgākais astronomijas instruments; plaši definējot, tā ir jebkura iekārta, kas savāc un fokusē elektromagnētisko starojumu.
Teleskopi palielina objektu šķietamo lielumu un spilgtumu, tā atļaujot pētīt savādāk nesaskatāmus objektus un parādības.
Teleskops ir astronoma galvenais instruments un tā darbības princips ir, kad teleskopa objektīvs savāc gaismu un izveido objekta attēlu, bet okulārs to palielina un padara ērti aplūkojamu. Objektīvu un okulāru novieto tā, lai to fokusi sakristu. Teleskopa fokusā stari krustojas, tādēļ veidojas apgriezts attēls.
Daudzi teleskopi, bet ne visi, veido debess ķermeņu attēlus. Ir arī tādi teleskopi, kas uztver nevis starojumu, bet gan elementārdaļiņu plūsmas no kosmosa.
Tā kā astrofizikālie objekti, atskaitot sauli, atrodas tik tālu, ka to tieši pētījumi vismaz pagaidām nav iespējami, astronomu cenšas „izspiest” maksimālu informāciju no debess ķermeņu elektromagnētiskā starojuma. Vairākumā gadījumu debess ķermeņu starojums ir ļoti vājš, tādēļ nepieciešami lieli starojuma koncentratori. Arī objektu leņķiskie izmēri ir mazi, tāpēc astronomi tiecas pēc maksimālas izšķirtspējas, kas ļauj saskatīt vairāk objekta detaļu. Novērojumu iespējas ierobežo Zemes atmosfēra, kas ir selektīvi caurlaidīga. Lai izvairītos no tās ietekmes, atsevišķos gadījumos teleskopus nākas pacelt kosmosā. No sacītā nav grūti secināt, ka, lai iegūtu jaunu informāciju par Visumu, astronomiem jāizmanto dažādas tehnoloģiskas „viltības” un komplicētas datu apstrādes metodes. Vēsturiski pirmā izveidojās optiskā astronomija, kuras teleskopu ēras vēsture ir jau 400 gadus gara. Taču tikai 20. gs. šī zinātne kļuva par visu viļņu astronomiju, kad optiskajai astronomijai pievienojās radioastronomija, bet vēlāk sākās novērojumi arī citos starojuma diapazonos.
