Sveiki spocēni. Šitais ir mans otrais lasāmraksts, tāpēc lūdzu neesiet ļoti bargi pret mani. 
Patīkāmu jums lasīšanu un jauku jums vakaru. 
Dators
Dators (angļu: dat(a) (process)or — ‘datu apstrādātājs’) ir iekārta, kas uzkrāj un apstrādā datus pēc iepriekš definētas procedūras. Datori ir konstruēti no komponentēm, kas veic vienkāršas, iepriekš noteiktas darbības. Šo komponenšu savstarpējā saziņa ļauj datoram veikt informācijas apstrādes procesus. Pareizi sakonfigurēts (ieprogrammēts) dators spēj risināt noteiktas problēmas, kā arī būt lielākas sistēmas sastāvdaļa. Pareizi sakonfigurētam datoram padodot ievaddatus, programma tos apstrādā, un dators spēj atrisināt problēmu vai prognozēt kādas sistēmas uzvedību u.tml.
Vēsture
500. gads p.m.ē. Ķīnā parādījās mūsdienīgāks abaka variants ar skaitāmajiem kauliņiem uz auklas.
1492. gadā Leonardo da Vinči kādā savā dienasgrāmatā uzzīmēja skici savai skaitāmajai mašīnai ar desmit zobu zobratiem. Lai arī ierīce pēc šiem rasējumiem tika izveidota tikai 20. gadsimtā, tā izrādījās darboties spējīga.
1623. gadā Vilhelms Šikards, Tjūbigenas universitātes profesors, izveidoja ierīci uz zobratu pamata, tā tiek saukta par skaitošo pulksteni. Vai ši ierīce tika izveidota profesora dzīves laikā, nav zināms, bet 1960. gadā tā tika izveidota un izrādījās darboties spējīga. 1630. gadā Ričards Delaimens izveidoja apaļu logaritmisko lineālu. 1642. gadā Blēzs Paskāls izveidoja pirmo reālo un zināmo mehānisko skaitļotāju. Ierīce saskaitīja un atņēma. Paskāls izveidoja vairāk kā desmit šādas ierīces, bet saglabājušas ir tikai 8. 1673. gadā vācu filozofs un matemātiķis Gotfrīds Vilhelms Leibnics izveidoja mehānisku kalkulatoru, kurš varēja izpildīt visas četras darbības.
1723. gadā vācu matemātiķis un astronoms Kristians Ludvigs Herstens uz Leibica darbu pamata izveidoja aritmētisko mašīnu. Mašīna spēja ievērot darbību secību un tai bija paredzēta iespēja pārbaudīt ievadītos datus. 1786. gadā vācu inženieris Johans Millers izvirzīja ideju par specializētu kalkulatoru logaritmu tabulēšanai ar dažādām metodēm.
1801. gadā Žozefs Marija Žakkards uzbūvēja ierīci, kura darbojās ar perfokartēm. 1820. gadā francūzis Toms de Kalmārs sāka pirmo aritmometru rūpniecisko ražošanu. 1822. gadā angļu matemātiķis Čārlzs Bebidžs izplānoja, bet neuzbūvēja specializētu aritmometru matemātisko tabulu veidošanai. 1837. gadā Čārlzs Bebidžs izplānoja, bet neuzbūvēja pirmo mehānisko datoru, kuru nosauca par analītisko mašīnu. 1855. gadā brāļi Edvards un Georgs Šutci (George & Edvard Scheutz) uzbūvēja pirmo ierīci pēc Bebidža idejas. No 1884. līdz 1887. gadam Hermanis Holerīts izstrādāja elektrisko skaitļojošo mašīnu, kuru izmantoja ASV no 1890. līdz 1900. gadam.
1927. gadā Masačusetsas tehnoloģiskajā institūtā (MIT) tika izgatavots analogais dators, kas varēja atrisināt vienkāršus vienādojumus. 1938. gadā vācu inženieris Konrāds Cūze uzbūvēja pilnīgi mehānisku programējamu mašīnu Z1. Tas bija izmēģinājuma modelis, un nekad tā arī netika izmantots praktiskā darbā. Tās atjaunotā versija glabājas Berlīnes Tehniskajā muzejā. Tajā pašā gadā Cūze sāka veidot Z2. 1941. gadā Konrāds Cūze izveidoja skaitļotāju Z3, kuram piemita visas mūsdienu datora īpašības.
1942. gadā Aiovas štata universitātē (Iowa State University) Džons Atanasofs (John Atanasoff) un viņa aspirants Klifords Berijs (Clifford Berry) izveidoja (precīzāk, izstrādāja un sāka montēt) pirmo ASV elektronisko skaitļojamo mašīnu (Atanasoff-Berry Computer — ABC). Kaut arī šī mašīna tā arī netika pabeigta, tomēr tā atstāja lielu iespaidu uz Džonu Mokliju, kurš pēc vairākiem gadiem izveidoja ENIAC. 1943. gada beigās tika izstrādāta speciālā skaitļojamā mašīna Colloss, kura bija paredzēta nacistiskās Vācijas ziņojumu atšifrēšanai. 1944. gadā palaista pirmā ASV skaitļojamā mašīna MARK. 1945. gadā Pensilvānijas universitātē palaists pirmais elektroniskais vispārējas nozīmes pārprogrammējams dators ENIAC. 1949. gadā M. Vilkss Lielbritānijā, Kembridžas universitātē uzbūvēja elektronisko datoru EDSAC (Electronic Delay Storage Automatic Computer), kas bija pirmais dators ar atmiņā glabājamu programmu (šis princips ir ikviena mūsdienu datora uzbūves pamatā).
1951. gadā S. Ļebedevs Ukrainas PSR ZA Elektrotehnikas institūtā uzbūvēja pirmo elektronisko datoru PSRS MESM. 1951. — ASV firmā Remington Rand uzbūvēts dators UNIVAC-1. Tas bija pirmais sērijveida komerciālais dators pasaulē. Pavisam tika izgatavoti 40 eksemplāri. 1951. gadā Lielbritānijā, Mančestrā firma Ferranti izlaida pirmo angļu komerciālo datoru MARK-1. Bija pārdoti 8 eksemplāri. 1952. gadā PSRS ZA Precīzās mehānikas un skaitļošanas tehnikas institūtā S. Ļebedeva vadībā tika uzbūvēts sava laika ātrākais dators Eiropā BESM-1.
1959. gadā E. Āriņa vadībā tika dibināts Latvijas Valsts universitātes Skaitļošanas centrs. 1960. gadā Latvijas ZA Fizikas institūta skaitļošanas tehnikas laboratorijā tika iedarbināta J. Daubes vadībā būvētā datora LM-3 pirmā kārta.
1960. gadā ASV firma DEC izlaida pirmo minidatoru - uz tranzistoriem būvēto PDP-1. 1971. — ASC firmā Intel izgatavots pirmais mikroprocesors Intel 4004. 1975. — ASV sāka izlaist pirmo mikrodatoru Altair 8800. Tā kā datoram nebija nekādas programmatūras, Bils Geitss un P. Allens uzrakstīja BASIC interpretatoru, tādējādi radot pamatus firmai Microsoft. 1976. — Stīvs Džobss un Stīvs Vozņaks ASV izgatavoja pirmo personālo datoru Apple-1. 1981. gadā ASV firmā IBM izlaists pirmais šis firmas personālais dators IBM PC.
1993. gadā Latvijā sāka izdot pirmo žurnālu par datoriem "Datortehnika".
Datoru Klasifikācijas
Klēpjdators
Klēpjdators jeb piezīmjdators (laptop, notebook) ir mazs līdznēsājams personālais dators, kas parasti sver 1-6 kilogramus, atkarībā no izmēra, materiāliem un citiem faktoriem.
Klēpjdatori parasti tiek darbināti ar vienu galveno bateriju vai ar ārēju maiņstrāvas adapteri, kas uzlādē bateriju, vienlaicīgi piegādājot enerģiju datoram. Daudziem datoriem ir arī 3 voltu baterija, kas darbina pulksteni un citas norises elektrības pārrāvuma gadījumā. Visi datora komponenti (izņemot barošanas bloku) ir iebūvēti korpusā. Dažiem klēpjdatoriem ir arī iebūvēts barošanas bloks. Korpusam ir atvāžams vāks, kas satur LCD ekrānu un aizvērtā stāvoklī nosedz tastatūru.
Klēpjdatori parasti satur visus tos pašus komponentus, ko parastie datori, tādejādi tie var nodrošināt tādu pašu funkcionalitāti kā parastie datori. Tā kā šeit to pašu funkcionalitāti nākas ievietot mazākā tilpumā un ir nepieciešams mazāks elektrības patēriņš (dzesēšanas problēmu un baterijas ietilpības dēļ), komponentiem bieži vien ir vājāki parametri un augstāka cena kā analogiem parasto datoru komponentiem. Klēpjdatoriem lielākā daļa komponentu parasti ir integrēta pamatplatē un nav nomaināmi.
Komponenti:
Parasti kā atsevišķi komponenti ir:
Cietais disks - parasti tas ir 2,5`` disks, kam ir mazāka ietilpība, ātrdarbība un lielāka cena kā parastajos datoros lietotajiem 3,5`` diskiem. Šie diski (it īpaši lēnākie paveidi) gan ir klusāki un tērē mazāk elektrības, kā arī ir izturīgāki pret triecieniem. Šo faktoru dēl tos dažreiz lieto arī parastajos datoros.
Atmiņa - parasti lieto SODIMM moduļus, kas ir īsāki, taču platāki kā parastajos datoros lietotie DIMM moduļi. Vienas un tās pašas tehnoloģijas DIMM un SODIMM moduļu cenas parasti ir līdzīgas. SODIMM moduļus parasti platē iesprauž paralēli platei, atšķirībā no DIMM.
Optiskais diskdzinis - tas parasti ir ~1 cm biezs, atšķirībā no ~2,5 cm biezajiem parasto datoru optiskajiem diskdziņiem.
Klēpjdatoriem dažreiz ir iebūvēta miniPCI un miniPCIexpress ligzda, kurā var iespraust bezvadu tīkla karti. Dažos gadījumos tur var iespraust arī modema vai tīkla karti (ja ir noņemama mala). Vēl dažiem klēpjdatoriem ir iekšējas USB pieslēgvietas, kas pamatā ir paredzētas, lai varētu ielikt iekšējo Bluetooth adapteri.
Pārējie noņemamie komponenti parasti nav standartizēti:
Tastatūru parasti "pieslēdz" ar PS/2, bet tastatūras kontroleris bieži vien atrodas uz pamatplates. Tastatūras moduli ar pamatplati parasti savieno ar plakanu kabeli, kas satur daudz (10+) vadu.
Peles funkcionalitāti parasti nodrošina vai nu ar skārienpaliktni (touchpad) vai arī ar specifisku analogo kursorsviru (pointing stick). Šīs ierīces arī pieslēdz ar specifisku daudzu vadu kabeli. Klēpjatoriem vienmēr ir iespējams pieslēgt ārēju peli, vecākiem datoriem bija PS/2 pieslēgvieta, jaunākiem ir vairākas USB pieslēgvietas.
Ekrānu arī pieslēdz ar specifisku daudzu vadu kabeli. Ekrāns ir viena no dārgākajām klēpjdatora sastāvdaļām.
Baterijas arī parasti nav standartizētas. Lai arī to pieslēguma saskarnes ir līdzīgas, dažādu klēpjdatoru baterijām ir dažādi ģeometriskie izmēri.
Klēpjdatoriem parasti ir iebūvēts viens vai divi mikrofoni un 2 skaļruņi. Tos slēdz pie pamatplatē iebūvētās skaņaskartes attiecīgajām ieejām un izejām. Vēl, dažiem klēpjdatoriem ir iebūvēta tīmekļkamera, to parasti pieslēdz pie iekšējās USB pieslēgvietas.
Lieldators
Lieldators (angļu: mainframe) ir dators ar ļoti lielu operatīvo un arī iekšējo atmiņu. To parasti izmanto lielas iestādes, valdības u.c. Atšķirībā no superdatoriem, lieldatoriem ir raksturīga liela IO kapacitāte un laba savietojamība ar iepriekšējām versijām (mūsdienu lieldatori spēj darbināt pat 30 gadus vecas programmas).
Vēsture:
Par lieldatoru vēstures sākumu pieņemts uzskatīt 1964. gadu, kad IBM izveidoja IBM SYSTEM/360, kura izveidei iztērēja vairāk kā 5 miljardus dolāru. Pasaulē ir ap 25000 organizāciju, kas izmanto lieldatorus, tajos glabājas ap 70% visu svarīgo biznesa datu.
Minidators
Minidators (angļu: minicomputer) ir mazāku datoru klase, kura attīstījās 1960. gados un tika pārdota ievērojami lētāk kā lieldatori un vidēja izmēra datori no IBM un tā konkurentiem. Tagad tas ir reti pielietots nosaukums, kurš tika vēsturiski izveidots 1950. gadu sākumā, kad Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts nodeva ekspluatācijā 16 pozīciju datoru Whirlwind 1, kurā pirmo reizi bija izmantota ferītu gredzenu atmiņa.
Personālais dators
Personālais dators (angļu: Personal computer vai PC) ir jebkurš dators, kura cena, izmērs un veiktspēja ir pielāgota individuālai lietošanai un ir paredzēta speciāli gala patērētājam, kurš ar šo iekārtu var darboties patstāvīgi un neatkarīgi.
Mūsdienās personālais dators var būt gan kā galda dators, portatīvais jeb klēpjdators vai planšetdators. Vispopulārākās operētājsistēmas personālajam datoram ir Microsoft Windows, Mac OS un Linux, kamēr vispopulārākais mikroprocesors ir x86 tipa. Personālā datora programmnodrošinājums pamatā sastāv no teksta redaktoriem, tabulu redaktoriem, datubāzu programmām un spēlēm, kā arī no neskaitāmām cita veida programmām. Mūsdienās personālajam datoram bieži vien ir ātrgaitas interneta pieslēgums, kas ļauj lietotājam piekļūt vispasaules tīmeklim un daudzu citu veidu resursiem.
Personālais dators var būt gan kā mājas, gan kā darba dators, kas atrodas lietotāja darba vietā un ir saslēgts lokālajā tīklā ar citiem darba datoriem.
Atšķirībā no agrīnajiem personālā datora lietotājiem, kuriem bija pašiem jāraksta datorprogrammas, lai varētu produktīvi izmantot savu datoru, mūsdienās datora lietotājiem ir plaša pieeja komerciālajām un nekomerciālajām datorprogrammām, kuras ir viegli instalējamas un saprotamas.
Vēsture:
Personālā datora veiktspēja ir ļoti strauji augusi kopš tā pirmsākumiem. Kopš 1970. gadu sākuma dažādos zinātniskos institūtos zinātnieki aktīvi meklēja un atrada risinājumu jauna tipa interaktīva personālā datora izveidei, kurš būtu paredzēts nenoteikta laika individuālai lietošanai. Tomēr šī personālā datora sistēma jebkurā gadījumā būtu pārāk dārga, lai tā piederētu privātpersonām.
1975. gadā mikroprocesora un integrālās shēmas parādīšanās deva iespēju izveidot kompaktu personālā datora versiju, kura vēl pirms pāris gadiem būtu aizņēmusi veselu istabu. Agrīnās personālā datora versijas (sākumā saukta par mikrodatoriem) tika tirgotas komplektos un ierobežotā skaitā.
Planšetdators
Planšetdators ir pārnēsājams dators, kam informācijas ievade galvenokārt notiek izmantojot skārienjūtīgo ekrānu, nevis tastatūru vai peli kā, piemēram, personālajam datoram. Planšetdatori ir samērā jauns datoru veids, kas parādījās 2000. gadu sākumā, bet savu plašāku izplatību ieguva tikai ap 2010. gadu, kad tirgū parādījās kompānijas Apple Inc. izstrādātais planšetdatora iPad modelis.
Planšetdatori pēc pielietojuma veida var tikt iedalīti personālajos planšetdatoros un interneta planšetdatoros.
Planšetdatori mēdz ievērojami atšķirties no citiem datoru veidiem, tiem ir vairākas priekšrocības un trūkumi. Planšetdatori ir brīvi izmantojami apkārtējā vidē, piemēram, tos var ērti lietot stāvot vai guļot. Tie arī aizņem daudz mazāk vietas. Skārienjūtīgais ekrāns pieļauj daudz ērtāku programmu izmantošanu, kam uz personālā datora būtu nepieciešama peles palīdzība, piemēram, zīmēšana, attēlu rediģēšana, dažādu veidu datorspēļu spēlēšana, tomēr tas padara lēnāku datu ievades ātrumu, kam būtu nepieciešama tastatūra, piemēram, rakstot tekstus. Daudziem planšetdatoriem gan ir iespēja pieslēgt tās pašas perifērijas ierīces, ko personālajiem datoriem, tai skaitā arī tastatūru un peli.
Dominējošās planšetdatoru operētājsistēmas 2013. gada beigās ir iOS, kas ir kompānijas Apple izstrādāta, slēgta mobilā operētājsistēma, kas pieejama tikai šīs kompānijas produkcijā, un Google Android, kas ir atvērtā koda projekts, kuru izstrādājusi kompānija Google inc. Šo divu operētājsistēmu panākumus nosaka milzīgais lietotņu jeb lietotņu klāsts un atbalstošo iekārtu izplatība. Apple gadījumā — iPad un iPad mini produktu pārdošanas panākumi, Android gadījumā — Samsung Galaxy Tab, Acer Iconia, Asus EEE pad un citu pārdošanas panākumi.
Ir pieejamas arī citu izstrādātāju operētājsistēmas, tostarp Microsoft Windows 8, Samsung Bada, HP WebOS, Linux u.c., tomēr nelielā lietotņu izstrādātāju atbalsta dēļ tām nav izdevies piesaistīt vērā ņemamu lietotāju loku.
Plaukstdators
Plaukstdators jeb PDA (personālais digitālais asistents) ir plaukstā turamas ierīces, kuras sākotnēji tika izmantotas kā piezīmju grāmatiņas un/vai dienas kārtības plānotāji, taču ar gadiem ieguva plašāku pielietojumu. Vienkāršs PDA parasti sevī ietver pulksteni, kalendāru ar plānotāju, darbu sarakstu, piezīmju blociņu un vienkāršu kalkulatoru. Mūsdienīgi PDA var tikt pieslēgti internetam, izmantojot bezvadu, vadu vai mobilo tālruņu tehnoloģijas. Kā priekšrocība jāmin arī datu sinhronizācijas iespēja ar personālo datoru (PC).
Mūsdienīgs plaukstdators parasti ir spējīgs kalpot arī kā mūzikas/video atskaņotājs, diktofons, attālinātās kontroles pults (piemēram, TV), spēļu konsole, mobilais tālrunis, portatīvais TV u. c.
Mūsdienās plaukstdatorus ir izkonkurējuši viedtālruņi.
Serveris
Serveris ir datorsistēma klienta servera arhitektūrā, kas nodrošina klientu pieprasījumu apstrādi un nosūta tiem atbildes. Terminu "serveris" attiecina gan uz datoru, gan uz programmatūru, kas veic šādas funkcijas.
Serveris kā programmatūra: Serveris ir arī datorprogramma vai programmu kopums, kas nodrošina klienta programmu pieprasījumu apstrādi. Klienti var atrasties citos datoros lokālajā tīklā, attālinātos datoros citos tīklos vai arī tajā pašā servera datorā, kur darbojas servera programma. Servera programmu var darbināt uz jebkura datora, ne tikai tāda, kas ir būvēts kā serveris, tāds serveris tikai vienlaicīgi varēs apstrādāt mazāk pieprasījumu.
Jēdzienu serveris dažreiz attiecina arī uz TCP un UDP programmām, kas saņem ienākošās konnekcijas. Lai arī šo konnekcijas atvēršanas metodi lieto galvenokārt reāliem serveriem, to var lietot arī klients. P2P programmās, kas darbojas caur TCP/IP, viens no diviem klientiem, kas sazinās savā starpā, darbojas kā TCP vai UDP serveris. Vēl, IRC DCC fserve failu serveris klasiskajā variantā darbojas kā klients, tas pieslēdzas klientu atvērtajiem DCC portiem, lai lejuplādētu datus.
Serveris kā aparatūra: Serveris ir dators, kas datortīklā centralizēti apkalpo citu datoru (klientu) pieprasījumus. Tam, salīdzinot ar klientiem, parasti ir lielāki resursi (diska vieta, ātrdarbība, procesora ātrdarbība, operatīvās atmiņas apjoms, tīkla caurlaides spējas u.c.), atkarībā no veicamā uzdevuma un iespējām. Serverus izmanto, piemēram, kā datņu serverus, tīmekļa serverus, e-pasta serverus, datubāzu serverus, spēļu serverus u.c.
Izmēri un ārējais izskats: Serveri (un citas iekārtas), kuras nepieciešams uzstādīt uz standarta šasijām (piem. 19 collu skapji) tiek izgatavoti standarta izmēros un aprīkoti ar standarta stiprinājumu elementiem. Serveri, kuriem nav nepieciešama augsta veiktspēja un iespēja pieslēgt lielu skaitu ārējo ierīču, tiek izgatavoti būtiski mazākos izmēros, kas bieži vien tiek panākts ar resursu (komponenšu skaita) samazināšanu. Tā saucamajā „rūpnieciskajā izpildījumā” serveriem bez samazinātiem izmēriem korpusam ir arī liela izturība un aizsardzība pret putekļiem (aprīkots ar maināmiem filtriem), mitrumu un vibrācijām, kā arī tie ir aprīkoti ar speciāla dizaina pogām, kas novērš nejaušu to nospiešanu. Strukturālie aparatūras serveri var tikt veidoti grīdas, galda un griestu variantos. Pēdējais variants nodrošina vislielāko skaitļošanas jaudas izvietojumu uz vienu laukuma vienību, kā arī maksimālu mērogojumu. Sākot ar 1990. gadiem arvien lielāku popularitāti augstas drošības sistēmās ieguva tā saucamie bleid serveri (Blade) – kompaktas moduļveida iekārta, kas ļauj samazināt resursu patēriņu uz elektroenerģiju, dzesēšanu, apkalpošanu utt.
Drošība: Serveru aparatūra bieži tiek paredzēta servisu darba nodrošināšanai 24/7 darba režīmā, tāpēc tā tiek komplektēta no drošām komponentēm un elementiem, kas nodrošina „piecu devītnieku” drošību (99,999%; laiks, kad serveris vai sistēma nav pieejama ir mazāks par 6 minūtēm gada laikā). Tādēļ konstruējot šādus serverus tiek radīti speciāli risinājumi, kādi netiek izmantoti parastu datoru radīšanā/komplektēšanā:
- Operatīvā atmiņa (RAM) nodrošina paaugstinātu noturību pret bojājumiem. Piemēram priekš i386 – savietojamiem serveriem, operatīvās atmiņas moduļi (RAM) un kešatmiņa satur paaugstinātus kļūdu labojumu tehnoloģiju (angļu: Error Checking and Correction, ECC). Dažas citas platformas, piemēram SPARC (Sun Microsystems), kļūdu labojumus satur visa atmiņa, bet priekš saviem lieldatoriem (mainframe) IBM izstrādāja speciālu tehnoloģiju – Chipkill.
- Servera drošuma pakāpes paaugstināšana tiek panākta ar rezervēšanu, tai skaitā ar karsto pieslēgumu (hot-swap) palīdzību un kritiski svarīgo komponenšu nomaiņu:
- Nepieciešamības gadījumā tiek izmantota procesora dublēšana (svarīgi tas ir servera nepārtrauktas ilgstošas darbības nodrošināšanai, jo viena procesora darbības pārtraukuma rezultātā netiek pārtraukta servera darbība, bet tā tiek turpināta, bet ar mazāku ātrumu, jo darba kārtībā ir par vienu procesoru mazāk);
- Cietie diski (HDD), kas ir ieslēgti RAID masīvā un pašu disku kontrolieros;
- Dzesēšanas ventilatoru grupas, kas nodrošina servera komponenšu dzesēšanai;
- Aparatūras uzraudzības funkcijās tiek ieviesti papildus kanāli liela apjoma servera parametru kontrolei un uzraudzībai: temperatūras sensori kontrolē temperatūru visos procesoros, atmiņas moduļos, temperatūru nodalījumos, kuros ir izvietoti cietie diski (HDD); Elektroniskie impulsu skaitītāji, kuri ir iebūvēti ventilatoros veic tahometra funkcijas un atkarībā no temperatūras veic to griešanās ātruma regulēšanu; nepārtraukta sprieguma kontrole komponenšu barošanai ļauj signalizēt par barošanas bloku darbības efektivitāti; sargājošais taimeris neļauj palikt nepamanītai servera darbības uzkāršanos veicot piespiedu servera pārstartēšanos.
Resursi: Pēc resursiem (takts frekvence, procesoru skaits, atmiņas apjoms, cieto disku apjoms un diskdziņu darbība, tīkla adapteru veiktspēja) serveri specializējas divos pretējos virzienos – resursu palielināšanas un resursu samazināšanas.
Resursu palielināšanas iespēja paredzēta, lai varētu palielināt servera ietilpību (piem. failu serveri) un veiktspēju. Kad veiktspēja sasniedz jau noteikto robežu, tad turpmāka uzlabošana/papildināšana notiek ar citām metodēm, piemēram ar uzdevumu paralelizāciju starp vairākiem serveriem. Resursu samazināšana tiek izmantota, tad, ja nepieciešams samazināt servera izmērus un elektroenerģijas patēriņus.
Paldies par uzmanību un ja patika raksts tad liec plusu! 
Ja būs 50 plusu, tad būs arī nākamais raksts par internetu.
