Radiotehniķa profesijas vēsture sākas 19. un 20. gadsimtu mijā. 1895. gadā zinātnieki iemācīja bez vadiem pārraidīt informāciju lielos attālumos, izmantojot radioviļņus. Šis izgudrojums - viens no spožākajiem visā cilvēces vēsturē!
Markoni? Popovs? Kurš īsti bija pirmais? Nav šaubu, ka abu darbs, kas noveda pie gadsimta izgudrojuma, pelna cilvēces pateicību.
Radioviļņus pirmajos gados pēc lielā izgudrojuma izmantoja informācijas pārraidei starp diviem punktiem, t.i., radiosakariem. Divdesmito gadu sākumā no tiem tika prasīts vienā vietā veidotu informāciju izplatīt daudziem adresātiem, kā mēs sakām, publiskai uztveršanai. Tā radās radiofonija.
Eiropā pirmais radiofons sāka darboties Londonā 1922. gada 1. februārī. Tam sekoja Berlīnes (1923. gada 29. oktobrī), Leipcigas (1924. gada 1. martā). 1924. gadā raidītāji tika uzbūvēti arī Frankfurtē, Minhenē, Hamburgā, Štutgartē, Breslavā, Kēnigsbergā, Ķelnē un Romā. 1925. gada 1. februārī sāka darboties Varšavas un 1. novembrī – Rīgas radiofonijas raidītāji. Radiofona eksperimentālās pārraides Rīgā jau notika, sākot ar 1925. gada marta mēnesi no Kuģu ielas radiotelegrāfa raidītāja. Raidījumi sākās ar vārdiem: “Hallo, hallo, Rīgas radio mēģina”.
Radiofona būvdarbus Latvijā ierosināja inženieris Jānis Linters. Plašām iedzīvotāju masām toreiz radiofons nebija pazīstams. Pirmajā Saeimas budžeta komisijas sēdē pieprasītos līdzekļus nosvītroja. Izstāstīt, kā darbojas radiouztvērējs, bija grūti. Nolēma no Pārdaugavas radiocentrā esošajām detaļām izgatavot uztvērēju. Tam piekārtoja divus pārus austiņu un novietoja budžeta komisijas sēžu zālē. Sēdes laikā komisijas locekļi cits pēc cita tvēra austiņas un ļoti cītīgi klausījās programmu – Pārdaugavas radio centra telegrāfists lasīja “Valdības Vēstnesi”, to pārraidīja ar Huta raidītāju. Jānis Linters skaidroja, cik vienkāršs ir radiouztvērējs, piebilstot, ka tos varēs ražot arī Latvijā. Viņš iepazīstināja komisijas locekļus ar aprēķiniem un apgalvoja, ka ieguldītā nauda atmaksāsies pēc 10-15 gadiem. Tomēr Lintera kalkulācija vēlāk izrādījās kļūdaina, jo radiofona abonentu pieplūdums bija tik liels, ka ieguldītie līdzekļi ar abonēšanas maksu atmaksājās jau pēc četriem gadiem.
Pirms balsošanas komisijas locekļi sīki izprašņāja, kā izplatās elektromagnētiskie viļņi - vai nav jāatver durvis un logi, lai tie varētu iekļūt telpā. No 20 komisijas locekļiem 18 nobalsoja, ka raidstacijas būvdarbiem jāpiešķir 140 000 latu. Tas notika 1924. gada 28. martā.
Raidstacijas būvdarbus veica franču firma Societe Francaise Radioelektrique. 1925. gada aprīlī no Francijas ostas Dinkerkas ar kuģi uz Rīgu atveda antenas mastus un raidītāju iekārtu. Raidstaciju paredzēja izvietot Galvenā pasta ēkas 3. stāvā, spārnā gar kanāla malu. Vēlāk šo ielu gar kanālu nosauca par Radio ielu. Aprīlī pie pasta un prefektūras ēkām sāka rakt divas bedres antenas mastu pamatiem. Uz katra masta bija novietots horizontāls metāla stienis. Starp abiem stieņiem novilka divus antenas vadus. Raidītāju iekārtu izvietoja trīs istabās, tā jauda bija 2000 vati, viļņa garums – 480,3 m.
Rīgas radiofona svinīgā nodošana ekspluatācijā notika 1925. gada 1. novembrī. Pēc satiksmes ministra Jāņa Pavļuka īsas uzrunas sekoja pieslēgums Operas teātrim, no kura translēja Dž. Pučīni operu Madame Butterfly.
1929. gadā rudenī tika uzsākta radioraidītāja pārbūve. Tā jaudu palielināja līdz 12 kW antenā. Dzelzs torņiem novāca šķēršļus, torņu augstumu pagarināja līdz 60 m augstumam. Visus šos darbus paveica Latvijas radiofona speciālisti.
Latvijas okupācija 1940. gada 17. jūnijā sākās ar pasta, radiofona un telefona centrāļu ieņemšanu. Okupācijas valdība nomainīja radiofona vadošos darbiniekus pret varai vēlamām amatpersonām. Radiofona darbībā būtiskas izmaiņas notika arī radioraidījumu saturā – dievkalpojumu raidījumu vietā - raidījums strādniekiem, kas sākās ar Internacionāli, politisku pārskatu un noslēdzās ar padomju dziesmu koncertu.
Padomju okupācija ilga vienu gadu un 13 dienas, tais sekoja otra – turpat četrus gadus gara vācu okupācija. Latvijas Radiofonu pārņēma Vācijas raidtīkls (Deutche Rundfunk), kas visas Latvijas Radiofona tehniskās iekārtas novērtēja vienas reihsmarkas vērtībā. Nedaudz vēlāk izveidoja Ostlandes raidgrupu. Tās sastāvā iekļāva Latvijas radiofona raidītājus. Atkal notika kadru nomaiņā.
Beidzoties Otrajam pasaules karam, vācieši atkāpjoties demontēja tehniku, lai to aizvestu t vai arī iznīcināja to. 1944. gada 12. oktobrī tika saspridzināts viens no Rīgas Radiofona torņiem. Aizdedzināja Galvenā pasta ēku un sadega Radiofona telpas.
Pēc kara visa Latvijas raidošo staciju un arī studiju tehniskā bāze bija nopostīta. Tās izveidošana bija jāsāk no jauna. Pēckara posmā raidošie tīkli, bet līdz 1958. gadam arī studiju tehniskā bāze atradās 1944. gadā izveidotas organizācijas, kas ietilpa Latvijas sakaru nozares struktūrā, pārziņā. Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs - tāds it tās pašreizējais nosaukums - gadu gaitā ir saucies gan Rīgas radiosakaru un radioraidījumu direkcija, Rīgas uztverošais un raidošais radiocentrs, Latvijas Republikāniskais radiocentrs, gan Republikāniskais radioraidījumu, radiosakaru un televīzijas mezgls. Tomēr pamatfunkcijas un uzbūve palikusi nemainīga un pašlaik atbilst tam radiokomunikāciju operatororganizācijas modelim, kāds pēdējā gadu desmitā dominē Eiropā.
Šobrīd Radio programmas pārraida 51 raidītājs. Visi raidītāji strādā tikai FM-2 diapazonā stereovariantā. Iegādāti daudzi moderni raidītāji.
Jau vēsturiski VAS Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs ir veidojies kā dominējošais operators radio, televīzijas, kā arī citu radiosakaru pakalpojumu sniegšanas jomā. Pateicoties izveidotajam telekomunikāciju tīklam, VAS Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs šobrīd var nodrošināt kvalitatīvu radio uztveršanu 99% Latvijas iedzīvotāju un radio signāla uztveršanas iespējas 96% Latvijas teritorijas.
