2

 52  2

Ikviens no mums ir dzirdējis par tādām lietām kā dopamīns, motivācija, bauda, vēlme, paškontrole, atkarības, mīlestība, "ķīmija". Es piedāvāju ieskatīties tajā, kas notiek mūsu galvās, kad izdarām izvēli vai nespējam pretoties kārdinājumiem. Ja rakstam būs daudz plusiņu un komentāru, būs arī nākošās daļas.

Pirmkārt, daži ierobežojumi, ko mums uzliek problēmas sarežģītais raksturs: 1. daudz kas vēl nav izpētīts; 2. uzvedību nosaka ne tikai dopamīnenerģētiskie neironi; 3. neirozinātnē netrūkst pretrunu, jo mūsu izpētes metodes jorprojām ir brutāli neprecīzas, salīdzinot ar smalko neironu pijumu (pat dārgākā funkcionālā magnētiskās rezonanses aparāta izšķirtspēja ir tikai 1 kubikmilimetrs. ).

Motivācijas mehānisms līdz pat 1953. gadam bija pilnīgi neskaidrs, raugoties no fizioloģiskā viedokļa. Bija zināms, ka smadzenes veido motivāciju tā, lai mēs tiektos izdzīvot un vairoties. Tas arī viss. To mainīja viens no visu laiku slavenākajiem eksperimentiem.

Lai pētītu dažādu smadzeņu daļu stimulācijas efektus, tika izmantota elektriskā strāva. Vienā no eksperimentiem kādā treknā orgāna reģionā tika ievietots elektrods, kas bija savienots ar sviru, ko žurka varēja pati nospiest. Rezultāts: dzīvnieks tik ilgi spieda kloķi, līdz nokrita beigts (līdzīgi kā dažs labs šodien aizmieg ar telefonu rokās, jo arī sociālie mediji mazās aktivē to pašu vietu galvā un glāstāmekrāns ir modernais "baudas kloķis"😉. Tas turpināja šo darbību, pat ignorējot ēdienu vai ūdeni. Tātad izskatījās, ka dzīvnieku vada vēlme aktivēt noteiktus neironus. Vēlāk līdzīgas parādības atklāja visos zīdītājos.

Tomēr laterālā hiptalāma daļa ir visai plaša, pie tam izskatās, ka emocijas neveidojas, ja hipotalāms nav sinhronizēts ar neokorteksu.

Nākošajos rakstos apskatīsim motivāciju jau neironu populāciju un neirotransmiteru līmeni. 20 gadus šajā jomā nekas tāds ļoti aizraujošs neotiek, tomēr 1970. gados zinātniski tehniskā kapacitāte ir sasniegusi tādu līmeni, kas spēj ielīst smadzenēs daudz dziļāk un nāk jauns atklājumu vilnis.