Pēdējos gados aizvien skaļāk dzirdam par globālo sasilšanu, ūdens līmeņa celšanos un laikapstākļu ekstrēmiem. Arī mani nedaudz aizkaitināja jaunās meitenes pārspīlētā runa un ir apnicis regulāri saskarties ar šo tēmu. Protams, var apgalvot, ka klimata pārmaiņām nav ne mazākā sakara ar cilvēkiem, bet plaši pētījumi ir pierādījuši siltumnīcas gāzu efektus. Klimata izmaiņas ir bijušas vienmēr, bet vēl nekad tik strauji. Jā, globālā sasilšana noritēja arī pagātnē, bet tolaik izmaiņas par vienu grādu prasīja tūkstošiem gadus, turpretim mūsdienās mazāk par gadsimtu. Lai kā arī nebūtu, mans mērķis nav kārtējo reizi strīdēties par to, vai cilvēkiem ir ietekme uz vidi, bet gan parādīt, kāpēc nekas nav darāms lietas labā. Kādēļ mēs nekad nespēsim apstāties, līdz nebūsim iztērējuši visus resursus un savairojušies tik tālu, ka būsim spiesti ciest paši savas vainas dēļ.
Ja netici evolūcijai un domā, ka pasaule ir radusies pirms 6000 gadu, tālāk nelasi, jo tāpat nespēšu piedāvāt šādam lasītājam ticamu skaidrojumu. Pirms runājam par klimata pārmaiņām, vēlos atgādināt par šķietami nesaistītām lietām. Pirmkārt, pēdējos gadsimtos tehnoloģijas ir attīstījušās eksponenciāli, bet dzīvas būtnes, arī cilvēki, mainās lēnu. Mūsdienu civilizētā un akmens laikmeta indivīda DNS neatšķiras pat par vienu procentu. Līdz ar to mēs joprojām tiecamies pēc tām pašām vērtībām kā laikos, kad dzīvojām alās. Otrkārt, ir izplatīts uzskats, ka mēs neesam kā citi zīdītāji, mums piemīt spēja racionāli domāt, jo mums taču ir jaunā smadzeņu daļa – neokortekss, kas noder sarežģītu sakarību izpratnei.
Problēma jau ir tajā, ka mēs nemaz neesam tik racionāli, kā vēlamies tam ticēt. Bez jaunās smadzeņu daļas mums joprojām ir arī tā daļa, kas ir saglabājusies no laikiem, kad staigājām uz visām četrām, - limbiskā sistēma. Pasaulē ir pārāk daudz informācijas, lai to visu spētu apstrādāt. Neatliek nekas cits kā paļauties uz emocijām. Un tās liek mums rīkoties vienā vai otrā veidā. Ja mēs nesajustu motivāciju, mēs nedarītu neko. Dzīvot nozīmē just, nevis domāt. Ja joprojām tici vēlme ticēt veselā saprāta pārākumam, tad padomā, kāpēc reti kurš cilvēks ar lieko svaru, ko izraisījusi pārmērīga vēlme pēc ēdiena, spēj ieturēt diētu? Kāpēc ir tik grūti uzveikt slinkumu, ja zini, ka tas nekādi nepalīdz sasniegt mērķus? Savukārt emocionālas pieredzes – vēlmes, riebums, iekāre, - radās ilgstošā evolūcijas procesā. Ar vienu mērķi – nodrošināt sugas eksistenci. Ja rīkojies atbilstoši šim mērķim, saņem komfortu, ja rīkojies pretēji – saņem ciešanas vai vismaz nepiepildītas vēlmes sajūtu.
Mēs, kā ikviena dzīvā būtne, esam egoistiski radījumi – vēlamies izdzīvot un vairoties. Bet vēl precīzāk, justies labi un izvairīties no nepatīkamām sajūtām, citiem vārdiem, mēs esam narkomāni – alkstam endorfīnu, dopamīnu, serotonīnu. Tas arī ir tas, kas mūs vada. Bet, lai cīnītos ar klimata pārmaiņām, mūs jāatsakās no komforta. Jāsalst pieturā, gaidot sabiedrisko transportu. Jāsamazina gaļas patēriņu, mazāk jārada bērnus…. Viss tas, ko vairākums negrib darīt. Un, vai tiešām ir vērts nest tik lielus personīgos upurus, lai pavisam niecīgā daudzumā ko mainītu sabiedrības labā?
Noslēgumā vēlos teikt, ka cerēt uz situācijas uzlabošanos ir bezjēdzīgi un arī garām diskusijām nav īsti jēgas. Jā, skolās, universitātēs mēs apmaināmies ar faktiem, viedokļiem, bet tiklīdz stunda beidzās, turpināt vajāt komfortu un bēgt no stresa un ciešanām.
.
.
