Kā 15 gadus vecs puisis būvēja personisko atomreaktoru22

Radioaktīvos elementus un papildmateriālus Hans vāca no sadzīves instrumentiem-   viņš uzzināja, ka daudzas firmas izmanto radioaktīvos elementus tehnikas ražošanā. Amerīcijs agrāk bija dūmu detektoru sastāvā, rādijs tika izmantots luminiscējošajos pulksteņu rādītājos.  Toriju varēja iegūt no tūristu lampiņu kvēldiegiem, izmantojot to reakciju ar sārmu metāliem.

Lai iegūtu toriju no pelniem, zēns nopirka par tūkstoš zaļajiem litija baterijas. Litija atgriezumus un torija pelnus viņš ievietoja lodē no alumīnija folijas, sakarsējot to Bunzena degļa liesmā. Viņam izdevās dabūt tīru toriju daudzumā, kurš 170 reizes pārsniedz to daudzumu, kuram vajadzīga ASV Atomenerģijas regulēšanas komisijas  licence.

Deividam bija draugs, kuram viņš palūdza no savas darba vietas ķīmijas laboratorijas nozagt beriliju.

Kad Deividam palika 15 gadu, viņš nolēma uzbūvēt neitronu lielgabalu. Par cik literatūras par šo tēmu bija maz, džeks  nolēma tikt pie reaktora būvēšanai nepieciešamajām zināšanām ar speciālistu palīdzību. Viņš uzsāka saraksti ar atomenerģētikas speciālistiem, uzdodoties gan par zinātnieku, gan fizikas skolotāju. Dažās atbildes vēstulēs viņam paskaidroja ķēdes atomreakcijas pamatus ar dažām specifiskām detaļām.  To visu viņš izmantoja reaktora būvēšanai.

Visvairāk palīdzības, lai cik tas paradoksāli nebūtu, viņš saņēma no Donalda Erba no Atomenerģijas regulēšanas komisijas   (Nuclear Regulatory Commission).

Tieši Erbs uz jautājumu par veicamo darbu riskiem, atbildēja, ka briesmas nav sevišķi lielas. Tieši viņš paskaidroja Deividam, ka labākais materiāls, ar kura palīdzību var iegūt neitronus, ir berilijs.

Pēc amerīcija "lielgabala" izgatavošanas Hans nolēma izgatavot rādija. Viņam negaiditi paveicās- viņam izdevās iegūt nedaudz urāna rūdas. Eksperimentētājs ar kuvaldu sadauzīja iezi putekļos un novirzīja starojumu uz rādija sāls pulveri. Pirmajā reizē iegūt sašķeļamu izotopu viņam neizdevās, tāpēc Deivids izmantoja palēninātāju.Pēc tam urāna pulvera radioaktivitāte sāka pieaugt. 

Kad Deividam palika 17 gadu, jaunais talants nolēma uzbūvēt īstu reaktoru, kurš vienlaicīgi ražotu elektrību un degvielu. Viņam bija gandrīz viss nepieciešamais- rādijs, amerīcijs, berilijs un alumīnijs. Tikai viss pasakums ļoti ātri beidzās Deivids Hans beidzot sāka saprast bīstamību, kuru var radīt radioaktīvie materiāli. 

Viņa "reaktors" kurš nebija spējīgs sasniegt kritisko masu, kļuva par stipra jonizējošā starojuma avotu.  Radioaktivitāte 1000 reižu pārsniedza fona starojumu šajā apvidū. Deividam bija Geigera skaititājs, no kura rādijumiem viņš beidzot nobijās un nolēma beigt visus eksperimentus ar radioaktivitāti, aprokot sava reaktora sastāvdaļas mežā. Pie tam utilizāciju viņš nolēma veikt naktī. Pa ceļam uz mežu viņu ievēroja policija. Pēc skaidrošanās ar policiju iejaucās FIB un Atomenerģijas regulēšanas komisija. Šķūni, kur Deivids veica savus eksperimentus, nojauca un 39 mucās aizveda uz radioaktīvo atkritumu glabātavu Jūtas štatā. Deivida vecākiem nācās samaksāt $60 000, nauda aizgāja valsts izdevumu segšanai par Deivida eksperimentu seku novēršanu. Eksperti bija šokā, ka parasts pusaudzis spēja tikt pie radioaktīvajiem materiāliem tik lielā daudzumā. Līdz tam tika uzskatīts, ka privātpersonai tas nav iespējams. 

Pec tam Deivids Hans iekrita depresijā - pēc vecāku spiediena viņš tomēr iestājās koledžā, bet mācities tā arī nesāka. Pēc tam viņš aizgāja armijā.

pēc demobilizācijas viņu arestēja par dūmu detektora zādzību , pie tam Hana mājās atrada 15 tādus pašus detektorus. Viņu iesēdināja uz 90 dienām, lai apdomajas, vai ir vērts atšākt vecās muļķibas. Šajā laikā jau uz Deivida sejas bija daudz sīku čūliņu- iespējams, ka tās bija radušās no radioaktīvajam detaļām dūmu detektoros. 

Deivids Hans nomira šī gada 27. septembrī 39. gadu vecumā..