Grieķu uguns (grieķu: Υγρό Πυρ) bija degmaisījums, kuru militāros nolūkos izmantoja viduslaikos. Bizantieši to parasti izmantoja jūras kaujās, jo tas varēja degt pat uz ūdens virsmas. Pateicoties grieķu ugunij, Bizantija uzvarēja daudzas kaujas. Degmaisījuma sastāvs tika turēts noslēpumā un pilnībā nav zināms pat mūsdienās.
Izcelsme
Dažādi degoši materiāli un ugunsmetēji kaujās tika izmantoti jau gadsimtiem ilgi pirms grieķu uguns izgudrošanas, tomēr grieķu uguns atšķīrās ar to, ka to bija ļoti grūti nodzēst un tā dega uz ūdens virsmas. Šīs īpašības degmaisījumu padarīja par iznīcinošu ieroci. Sigriānas Teofāns Apliecinātājs (Bizantijas mūks un hronists) raksta, ka grieķu uguni izgudroja 673. gadā Konstantinapolē. To paveicis inženieris un arhitekts Kalinikus (Callinicus) no Bālbekas.
Vēsturnieks Džeimss Partingtons uzskata, ka patiesībā grieķu uguni izgudroja Konstantinapoles ķīmiķi, kuri mantojuši zināšanas no Aleksandrijas.
Izmantošana
Grieķu uguns metējs sastāvēja no vara caurules – sifona, no kuras ar dārdoņu izverda degoša masa. Tiek uzskatīts, ka maksimālais ierīces darbības rādiuss bija līdz 25 m. Tā sākotnēji tika izmantota flotē, kur bija efektīvs ierocis, jo tā laika kuģi bija no koka un lēni manevrēja. Grieķu uguns darbojās arī kā psiholoģisks ierocis, jo bailēs no degmaisījuma, ienaidnieka kuģi turējās tālāk no bizantiešu kuģiem. Tvertne ar degmaisījumu parasti tika uzstādīta kuģa priekšgalā vai pakaļgalā. Dažreiz degmaisījumu uz ienaidnieku kuģiem uzmeta iepildītu mucās. Eksistē ziņas, ka neuzmanīgi apejoties ar degmaisījumu, dažreiz cieta arī bizantiešu kuģi. Savu nozīmi grieķu uguns sāka pakāpeniski zaudēt pēc šaujamieroču parādīšanās.
Pagatavošana
Precīzs degmaisījuma sastāvs nav zināms. Visticamāk, ka sastāvā ietilpa nedzēstie kaļķi, sērs un jēlnafta vai asfalts. Tāpat sastāvā varēja ietilpt kalcija fosfīds, kuram savienojoties ar ūdeni, izdalās fosfīns(gāze, kura uzliesmo saskarē ar gaisu).
