Es apkopoju 4 spokos vēl neuzrakstītus zinātniskos un ķirurģiskos eksperimentus, tāpēc ceru, ka būs ,kas jauns smadzenēm
Liec plusu, ja patika raksts un uzzināji ,ko jaunu
Es apkopoju 4 spokos vēl neuzrakstītus zinātniskos un ķirurģiskos eksperimentus, tāpēc ceru, ka būs ,kas jauns smadzenēm
Liec plusu, ja patika raksts un uzzināji ,ko jaunu
Merionu Simsu daudzi uzskata par amerikāņu ginekoloģijas pionieri. 1840. gadā viņš uzsāka vērienīgus pētījumus ķirurģijā, kā izmēģināmos izmantojot nēģeru vergu sievietes. Pētījumi ilga trīs gadus un bija veltīti vagīnas dobuma slimību ārstēšanas uzlabošanai. Simss bija pārliecināts, ka liga rodas tad, kad novērojams urīnpūšļa un vagīnas anomāls savienojums. Tas, iespējams, tā arī varētu būt. Taču šausmīgs šeit ir tas, ka operācijas veica bez anestēzijas. Piemēram, viena sieviete, vārdā Anarča, pārcietusi kopumā vismaz 30 tādas operācijas, un, lai cik arī dīvaini varētu likties, tieši tas ļāva Simsam pierādīt to, ka viņam ir taisnība!
*Jāpiebilst, Simss veica arī citus necilvēciskus eksperimentus, piemēram, mēģināja vergu bērnus izārstēt no košļāšanas muskulatūras spazmām, izmantojot parastu kurpnieka īlenu, ar kuru vispirms salauza un vēlāk mēģināja izlīdzinoši saaudzēt bērnu galvaskausa kaulus…
Filipīnu bioloģijas laboratorijas zinātniskā biroja vadītājs un ārsts Ričards Strongs daudziem Manilas cietuma ieslodzītajiem, lai atrastu iespējami vislabāko vakcīnu pret holeru, veicis neskaitāmas vakcinācijas, īpaši nevienam neprasot atļauju. Vienā tādā eksperimentā 1906. gadā viņš kļūdas dēļ ieslodzītos aplipināja ar buboņu mēra vīrusu, kas izraisīja 13 cilvēku nāvi. Faktu apstiprināja arī īpaša izmeklēšanas komisija. Pats Strongs nesodīts acumirklī kaut kur nozuda, taču pēc sešiem gadiem atkal atgriezās “zinātnē” un uzreiz veica kārtējo vakcinācijas sēriju ieslodzītajiem, tikai šoreiz meklējot vakcīnu pret tā dēvēto beri-beri slimību.
Vairāki šā eksperimenta dalībnieki drīz nomira, savukārt izdzīvojušo ciešanas kompensēja, uzdāvinot viņiem dažas paciņas cigarešu.
Nav nekādu šaubu, ka šāds paņēmiens jāvērtē kā spīdzināšana, nevis ārstēšana. 1840. gadu sākumā ārsts Volters Džonss verdošu ūdeni ieteica kā vislabākās zāles pret vēderdobuma pneimoniju. Viņš vairākus mēnešus savu metodi izmēģināja ar pietiekami lielu daudzumu vergu, kuri cieta no šīs slimības. Džonss ļoti detalizēti aprakstījis, kā, piemēram, vienu 25 gadus vecu pacientu pilnībā izģērba, noguldīja zemē uz vēdera, un tad pats dakteris viņam uz muguras izlēja kopumā 22 litrus verdoša ūdens.
Taču arī tas vēl nebija viss. Džonss uzskatīja, ka šāda procedūra jāatkārto vairākas reizes ik pēc četrām stundām, lai tādējādi “atjaunotu kapilāro asinsriti”. Turklāt viņš visviet allaž apgalvojis, ka tādā veidā esot daudzus izārstējis. Katrā ziņā neviens neesot sūdzējies. Par pēdējo faktu varētu arī nebrīnīties, jo – runa taču ir par beztiesiskiem 19. gadsimta vergiem…
Amerikāņu ārsts Roberts Bartolovs 1847. gadā, ārstējot kādu savu pacienti, kura cieta no grūti ārstējamas galvaskausa čūlas, kas jau bija burtiski saēdusi lielu daļu paura kaula tā, ka varēja vienkārši saskatīt viņas smadzenes, izlēma tajās noraidīt tiešu elektriskās strāvas lādiņu. Šajā faktiski bezizejas gadījumā paciente piekrita eksperimentam. Bartolovs eksperimentu atkārtoja astoņas reizes četru dienu laikā. Sākumā likās, ka paciente jūtas pietiekami labi, taču tad viņa iekrita komā un pēc dažām dienām nomira.
Tas viss nonāca atklātībā, sabiedrībā izraisījās sašutuma vilnis, tāpēc Bartolovam nācās aizbraukt no Sinsinati un turpināt darbu citā vietā. Apmeties Filadelfijā, viņš vēl pamanījās iegūt itin prestižo pasniedzēja amatu Džefersona koledžā, tādējādi pierādot, ka arī faktiski vājprātīgiem zinātniekiem dažkārt dzīvē mēdz veikties.
Šie zinātnieki cilvēces labad darīja šos eksperimentus. Protams, no mūsdienu viedokļa tas ir šausmīgi , bet tajos laikos tas bija pierasti un nebija citu izvēļu.