Astronomi ir veikuši novērojumus, kuri apstiprina vienu no savādajām sekām, kas izriet no Einšteina relativitātes teorijas. Strauji rotējoša, blīva zvaigzne deformē laiku un telpu sev apkārt.
Relativitātes teorija, ko Einšteins izvirzīja 1915. gadā, veido mūsu izpratni par gravitācijas spēku, un pēdējās desmitgadēs tās prognozes ir reizi pēc reizes apstiprinājušās astronomu novērojumos. Tas sakāms piemēram par melnjiem caurumem un gravitācijas viļniem.
Nesen pētnieki no Sinbērna Tehnoloģiju universitātes Austrālijā un Maksa Planka institūta Vācijā apstipnaja vēl trešo Einšteina prognozi. Tā, līdzīgi kā ieprieš apstiprinātās prognozes par melnajiem caurumiem un gravitācijas viļņiem, skaidro, kā masa ietekmē laiktelpu. Einšteina teorijā trīs telpas dimensijas kopā ar laiku veido četrdimensiju laiktelpu, un to ietekmē ikviens ķermenis, kam vien ir masa. Teorija apgalvo, ka rotējoši objekti sevērpj sev līdzi arī arī apkārtējo laiktelpu, tāpēc tuvumā esošie ķermeņi kustas citādi, nekā tiekustētos atsevišķos apstākļos.
Zvaigžņu sistēmā PSR J1141-6545 zinātnieki atklāja objektu, kas idelāli der, lai pierādītu minēto efektu. Šo sistēmu veidu baltais punduris, proti, neliela, blīva zvaigzne, un pulsārs, kas ir neitronu zvaigzne. Pulsārs, griezdamies apsavu asi, izstaro radioviļņu kūļus, tāpēc darbojas kā bāka, kuras starojums mūs sasniedz katrā apgriezienā. Baltais punduris ir tikpat liels kā Zeme, bet vairākus simtu tūkstošu reižu smagāks, un tas apgriežas apsavu asi gandrīz divās minūtēs.
Mīlzīgā masa un straujā rotācija savērpj laiktelpu 100 miljonu reižu varāk nekā mūsu zemeslode, tāpēc zinātnieki varēja deformāciju izmērīt. Par pamatu ņemot 20 gadus ilgus pulsāra pozīcijas mērijumus, kas veikti ar Austrālijas novietoto Pārksas radioteleskopu, viņiem izdevās noteikt pulsāra orbītu ap balto punduri. Analīzes parādija, ka orbītas plakne savārstās tieši tādā veidā, kā sasaucas ar Einšteina prognozi par baltā pundura savstarpējo laiktelpu.
