Ap 1950. gadu ASV armija sāka domāt par jauna lidaparāta izstrādi, kas spētu apvienot lidmašīnas un helikoptera īpašības, proti - vertikālo pacelšanos un nolaišanos grūti pieejamās vietās un ātrumu, kāds piemīt lidmašīnām.
Ap 1950. gadu ASV armija sāka domāt par jauna lidaparāta izstrādi, kas spētu apvienot lidmašīnas un helikoptera īpašības, proti - vertikālo pacelšanos un nolaišanos grūti pieejamās vietās un ātrumu, kāds piemīt lidmašīnām.
Lai arī šajā laika posmā armijai tika piedāvāti vairāki risinājumi, iespējams, pats veiksmīgākais bija 1968. gadā izstrādātais Bell X-22, kurš, lai arī netika pieņemts armijas bruņojumā, tomēr turpmākos 20.gadus tika izmantots testos, ieliekot būtiskus pamatakmeņus VTOL tipa lidaparātu izstrādei.
Tieši tāpēc arī ASV armija piešķīra šim projektam 27.5 miljonus dolāru, kas ļāva izstrādātajiem izveidot divus Bell X-22 prototipus. No tiem pirmais prototips tika smagi sabojāts jau pirmajā lidojumā, bet ar otru testi tika veikti līdz pat 1984. gadam. Šajā laikā vairākas valsts iestādes piedalījās šī lidaparāta testos, lai iegūtu plašāku priekšstatu par tām interesējošajām tehnoloģijām, tai skaitā arī NASA un Federālā Aviācijas Administrācija.
Runājot par pašu lidaparātu. Tas spēja sasniegt 509 km/h un bez nosēšanās nolidot 703 km, tai pat laikā pārvedot 6 pasažierus vai 540 kg smagu kravu, kas nebija pārāk daudz 4753 kg smagam lidaparātam, bet no testa prototipa arī neko daudz vairāk nevarēja prasīt.
To, ka šis lidaparāts spēja vertikāli piezemēties un pacelties, nodrošināja četri propelleri-dzinēji ar kopējo spēku 1250 z/s , proti - kad lidaparāts vēlējas piezemēties, dzinēji tika novietoti vertikālā pozīcijā, bet kad lidaparāts vēlējās doties uz priekšu, dzinēji tika novietoti horizontālā virzienā.
Pēc tam, kad visas ieinteresētās puses bija ieguvušas visu, ko vien varēja no šī neparastā lidaparāta, tā vienīgais eksemplārs tika nodots “Niagra Aerospace" muzejam, kur tas atrodas vēl joprojām kā unikāla un neparasta vēstures liecība.