Viņu pazīst visi – gan lieli, gan mazi. Viņa ir blonda, viņas mīļākā krāsa ir rozā, viņai ir muskuļots draugs [tiesa, gandrīz pēc četrdesmit gadu ilgas kopdzīves viņi ir pašķīrušies], viņas drēbes veidojis Džordžo Armani, viņa brauc ar jaunām automašīnām, viņa nekad nenoveco jo... viņa ir no plastmasas. Viņas vārds ir Bārbija, visslavenākā lelle pasaulē. Toties viņas radītājas Rutas Hendleras vārdu zina retais. Bārbija viņai dāvāja gan skaistus, gan rūgtus mirkļus – kā jau visi bērni.
No koka rāmjiem līdz leļļu mēbelēm
Jau mācoties skolā, Ruta saprata, ka var paļauties tikai uz sevi. Viņa paziņoja tēvam, ka stāsies koledžā. Konservatīvie vecāki uzskatīja, ka sievietes vieta ir pie plīts, aptekājot vīru un rūpējoties par bērniem. Ruta tikai atcirta – sak`, viens otram netraucē. Ruta iestājās koledžā un drīz vien apprecējās ar Eliotu Hendleru. Hendleri nodibināja kompāniju, kas nodarbojās ar koka rāmju izgatavošanu gleznām – Eliots gatavoja paraugus, ber Ruta bija atbildīga par reklāmu un pārdošanu. Kādu dienu Eliotam radās doma, ka ar koksnes pārpalikumiem var nopelnīt. Ruta izvērsa Eliota domu tālāk – viņa ierosināja no mēbeļu ražošanai nederīgā koka veidot leļļu mēbeles. Šī doma viņai radās, vērojot, kā meita Barbara spēlējas ar lellēm un no sērkociņu kastītēm un spēļu klucīšiem taisa tām gultiņas un galdiņus. Un patiesi – pundurskapīši un rūķīšu cienīgas gultiņas izrādījās pieprasītāka prece nekā rāmji. Hendleri nolēma biznesā iesaistīt draugu Haroldu Metsonu un piedāvāja nosaukt jauno kompāniju par Mattel – šis nosaukums atvasināts no diviem saīsinātiem vārdiem: MATT [Mattson] un EL [Elliot]. Rutas vārds palika kaut kur aiz iekavām.
Liktenīgā tikšanās ar Liliju
1956. gadā Ruta devās atpūsties uz Šveici. Tur viņa ieraudzīja lelli Liliju – krāsotu blondīni ar krāšņām formām un izaicinošu garderobi. Lilija bija bāru un krogu lelle, kas parādījās pasaulē 1955. gadā pēc rietumvācu avīzes Bild tolaik populārā komiksa motīviem. Skatoties uz lelli, Ruta aizdomājās, ka bērniem noteikti jau apnicis spēlēties ar tradicionālajām lellēm. Viņa nopirka ne tikai lelli Liliju, bet arī autortiesības un devās atpakaļ pāri okeānam.
Tolaik vīrieši sajūsminājās par Holivudas seksbumbu Džeinu Mensfīldu, kas bija Merlinas Monro sīvākā sāncense. Aprecējusi ‘’misteru Visums’’ Mikiju Hargiteju, aktrise pārvērta abu villu par zefīrsaldu ligzdiņu. Viss bija rozā un gaiši sārtos toņos, izgreznots ar kupidoniem un srisniņām. Sākotnēji par Bārbijas prototipu tika izraudzīta Džeina Mensfīlda – lelle ar kuplām krūtīm, blonda, āurām uzacīm, spilgti sarkanām lūpām.
Arī bārbijas māja atdarināja Mensfīldas rozā oāzi. 1958. gadā Hendlere oficiāli patentēja savu izgudrojumu, ko nosauca par godu Rutas meitai Barbarai. Taču ļaudis Bārbiju sākotnēji nepieņēma. Meiteņu mātes sacēla traci, ka Bārbija sava izskata dēļ ir bīstama bērna psihei, un vairumpircēji novērsās no jaunuma. Viņi bija pārliecināti, ka amerikāņu vecāki nekad nepirks savām mazulītēm tādu lelli. Ruta nolēma piesaistīt uzmanību ar televīzijas starpniecību. Reklāma nostrādāja! Drīz vien Ameriku bija pārņēmusi bārbijmānija. Pirmā Bārbiju partija (351 lelle) tika izpārdota momentāni, lele maksāja trīs dolārus, un Hendleri drīz vien bija nopelnījuši piecus miljonus dolāru.
Likteņa triecieni.
Septiņdesmito gadu sākumā Mattel kompāniju piemeklēja grūti laiki. Pret Bārbiju sacēlās feministes. 1972. gadā kādā Ņujorkas izstādē sieviešu tiesību aizstāves izplatīja skrejlapiņas ar paziņojumu, ka Bārbija meitenēm iedveš domu, ka jālīdzinās modelēm, seksuāliem iekāres objektiem un dumjām mājsaimniecēm. Sociālās un politikas problēmas, kas tolaik piemeklēja Ameriku, ietekmēja arī Mattel kompāniju. 1974.gadā tā atradās uz bankrota robežas. Rutu apsūdzēja finanšu dokumentu viltošanā. It kā ar to nebūtu gana, 1970. gadā piecdesmit četru gadu vecumā Rutai atklāja krūts vēzi. 1975. gadā Ruta pameta lelles Bārbijas ražošanu un nodibināja firmu Nearly Me, kura nodarbojās ar protēžu izstrādi sievietēm, kas pārcietušas piena dziedzera audzēja operāciju. Hendleri pamudināja tas, ka pēc krūts amputācijas viņa nevarēja atrast labu protēzi. ‘’Kurpnieks šuj kurpes pēc kājas izmēra. Nav izdomāts zābaks, kas derētu gan labajai, gan kreisajai kājai,’’ teikusi Ruta, ‘’un vai tad visām sievietēm ir vienādas krūtis?’’ Ruta Hendlere izstrādāja tādu krūšu protēzes modeli, kas pielāgots formai un izmēram – pirms viņas nevienam tas nebija ienācis prātā. Tomēr ienākumi no šā biznesa nebija lieli. Sliktās veselības dēļ Ruta to pēc kāda laika pārdeva. Taču Bārbija spēja pārdzīvot visas vētras – lelle ir pieprasīta vēl šobaltdien.
