Varbūt mūsu senie bāleliņi dažs labs arī sadraudzējās ar lielās rases pārstāvjiem un paši varēja izmantot kādu no augsto tehnoloģiju veidiem... Tikai tuvoties vajadzēja, izmantojot aizsarglīdzekļus.
Saule danci ritināja liela meža pakrēslī.
Joz, māmiņa, zelta jostu, lai es teku raudzīties.
Akmeņotu zemi aru ar tērauda kumeliņu;
Tur uzauga divas vārpas viena stiebra galiņā.
Aizjūdzos vēja zirgu pie tām kaula kamanām.
Nepiekusa vēja zirgs, nedilst kaula kamaniņas.
Negulēšu Jāņu nakti, neraudzīšu uguntiņu,
Līdz izvilkšu zelta šņori caur sudraba ozoliņu.
Aunaties, bāleliņi, tēraudiņa zābakos,
Akmeņaina tautu zeme, šķiļ uguni staigājot.
Avotā guni kūru, caur akmeni dūmi kūp.
Caur mēnesi diegu vēru, tur zied zelta pureniņi.
Es pārjāju akmens tiltu ar tērauda kumeliņu;
Priekšā guns, pakaļā, vidū mans augumiņš.
Tās, iespējams, ir tikai muļķības, un ir jau arī... Bet ja nu tomēr?
Te atjāja bruņots vīrs akmeņotu kumeliņu.
Tas atnesa rudziem ziedus, zemei zaļu āboliņu.
Ai, Jānīti, Dieva dēls, tavu augstu kumeliņu;
Caur mežiem pieši spīd, mežu galos cepurīte.
Saule, saule, zeme, zeme, kam tu līdza nedarīji!
Citam viegli, citam grūti, citam dzelzu rokas, kājas.
Kas tie tādi vīri bija, jūrā meta siena kaudzi,
Ar tām dzelžu cepurēm, ar akmeņa kamzoļiem?
