Seno indiešu eposā „Rāmājana” melns uz balta tiek aprakstītas augstās tehnoloģijas: atomieroči, lidmašīnas, kosmosa kuģi. Aiz gara laika sāku meklēt to pašu latviešu tautasdziesmās. Un atradu!
Tikai nevajag to uztvert pārāk nopietni, es to darīju, lai izklaidētos.
Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu.
Būt zariņu nolauzusi, tad staigātu sidrabota.
Tas skan drīzāk, kā brīdinājums, nevis kaut kāda augsti tikumiska anotācija. Varētu būt, ka te aprakstīta kaut kāda metāliska enerģētiska uzparikte, varbūt pat radioaktīva, ko nedrīkst aizskart, citādi sāksi spīdēt kā naktslampiņa. Tāds pats brīdinājums nelīst par tuvu slīdošajām durvīm, ka neiespiež.
Nedrīkst iet, nedrīkst iet lepna tēva sētiņā:
Stikla durvis, vara vārti, paši veras neverami.
Liekas, ka pašiem latviešiem par šīm tehnoloģijām maza sajēga, šīs tehnoloģijas pārvalda kāda augstāka rase, kas dzīvo turpat blakus, taču latviešu dzīvē parasti neiejaucas. Un šī rase ir gigantiska.
Dieva dēls, saules meita pār Daugavu rokas deva,
Kā tie zelta gredzentiņi neiebira Daugavā?
Nevienam tā nebija, kā tam Dieva dēliņam:
Vieni vieni linu krekli no debesu līdz zemei.
Vai, Jānīti, Dieva dēls, tavu platu cepurīti;
Visa plaša pasaulīte apakš tavas cepurītes.
Liekas, ka aiz katra pakalna var uzdurties šīs rases darbības pēdām vai uzskriet kādai augsti tehnoloģiskai padarīšanai, un tā vien šķiet, ka sieviešu kārtas pārstāvēm ar to veicas labāk. Varbūt tāpēc, ka viņas ir ziņkārīgākas un mīl visur bāzt savu garo degunu?
Es uzgāju ganīdama birzē skaistu ozoliņu:
Vara saknes, zelta zari, sudrabiņa lapiņām.
Aiz upītes melni alkšņi sudrabiņa ziediņiem;
Es gribēju vienu raut, visi bira skanēdami.
Jācer, ka nabaga meitene ar savu darbību nebūs izraisījusi elekrības pārrāvumu tuvākajā Dieva dēlu pilsētā. Par to viņai būtu dārgi jāsamaksā...
Jānītim klaipu cepu triju rītu malumiņu;
Ne deviņi nevarēja smaga klaipa kustināt.
Ar puišiem cita lieta, tie, kā liekas, ar lielo kaimiņu tehnoloģijām jokoties netaisās.
Jāņu nakti, bāleliņi, pieguļā nejājiet:
Jānīts jūsu kumeliņus dzelzu zāli ēdinās.
Dzelzu zāli ēdinās, sapīs vara pinekļos.
Ganiet, gani, kur ganiet, silā vien neganiet:
Silā aug dzelzu zāle tēraudiņa ziediņiem;
Tur vajag dzelzu govju, suņiem dzelzu pakaviņu.
Pašiem govju ganiņiem tēraudiņa zābaciņu.
Puiši, kā jau puiši, par tehnoloģijām zin vairāk, nekā muļķa skuķi. Daudz redzējuši, daudz saprot... Lidmašīnas, kosmosa kuģi...
Saulīt savus kumeliņus jūriņā peldināja:
Pati sēž kalniņā, zelta groži rociņā.
No jūriņas izpeldēja divi sirmi kumeliņi;
Vienam bija zvaigžņu sega, otram zelta iemauktiņi.
Es redzēju jūriņā uz akmeņa uguntiņu;
Tur žāvēja jūras māte savu zeltu, sudrabiņu.
Es redzēju Dieva dēlu miglienā zvejojam;
Vara laiva, zelta tīkls, dimantiņa zēģelīte.
Ģērbies, saule, sudrabā, nu nāk tavi vedējiņi;
Ūdens zirgi, akmens vāģi, sidrabiņa kamaniņas.
Baltaitiņa jūru pelda sidrabiņa radziņiem.
Visi jūras zvejnieciņi tek gar jūru raudzīties.
Tas, ka Dievu rasei ir mehanizēti pārvietošanās līdzekļi, ir acīmredzams.
Lēni, lēni Dieviņš brauca no kalniņa lejiņā.
Ne tam mirka zelta svārki, ne sudraba ielociņi.
Saule brauca olu kalnu, div’ dzelteni kumeliņi.
Ne tie svīda, ne tie kusa, ne ceļā dusināmi.
Lēni, lēni Jānīts brauca no kalniņa lejiņā;
Saules meita vārtus vēra, zvaigžņu cimdi rociņā.
Varbūt pat bija kaut kas līdzīgs motocikliem.
Melni vērši, balti ragi, Daugavā niedres ēda.
Tie nebija melni vērši, tie bij’ Dieva kumeliņi.
Tādi Harley Davidson, saproties. Kur satiksme, tur negadījumi.
Saule brauca gar kalniņu, apkrīt Saules kamaniņas.
Pakaļ nāca Dieva dēli, paceļ Saules kamaniņas.
Kādi tie zirgi, tāda degviela. Parasts kumeļš nesaēdīs.
Pērkonam melni zirgi ar akmeni nobaroti,
Dzer sudraba ūdentiņu tēraudiņa silītē.
Nevienam tā nevaida, kā Jāņa kumeļam;
Zelta sile, vara grīda, sudrabiņa redelītes.
Melli kraukļi gaisu skrēja mellu asni laistīdami.
Saveram vara vārtus, lai lāsītes nesakrīt.
Laikam bailīgi bija dzīvot, lido virs galvas melni iznīcinātāji un pilina naftu uz galvas...
Vispār tehnoloģijas bija oj oj oj...
Dieva dēli grožus vija no skaidrā ūdentiņa,
Saules meitas vilnu cirpa no pelēka akmentiņa.
Jau es biju tai zemē, kur ūdeni veltin vēla,
Kur ūdeni veltin vēla, no akmeņa skalus plēsa.
Saulīt auda audekliņu ezeriņa maliņā.
Vara šķieti, zelta rites, sudrabiņa šautuvīte.
Viena meita Rīgā dzied,
Otra dzied Valmierā/
Abas dzied vienu dziesmu,-
Vai tās vienas mātes meitas?
Nē, tās abas fano par Skyforger - Kalējs kala debesīs un ielādējušas to savos telefonos
Iesaku tev Vedas savilkt kopā ar LV tautasdziesmām. Tad tu pat spēsi noteikt aptuvenos gadskaitļus par to periodu, kas tiek izdziedāts tautasdziesmās.
Kas to teica, kas redzēja,
Ka jūrāi miežus sēja?
- Tad jūrāi miežus sēja,
Kad Saulīte meita bija.
Tautas dziesmā tiek aprakstīts periods, kad planēta bija savādāka. Vietā kur tagad ir jūra - kādreiz bija klajumi. Bet vietās kur tagad ir klajumi un meži, kādreiz bija jūras un okeāni. Saskaņā ar vedām, tas ir laiks 907 560 gadus apakaļ.
Mēnestiņš zvaigznes skaita,
Vai ir visas vakarā;
Visas bija vakarā,
Auseklīša vien nebija.
Par Ausekli sauc planētu, kura redzama ar neapruņotu aci. Saskaņā ar vedām, 153 019 gadus atpakaļ, stap Jupiteru un Marsu tika iznīcināta planēta Oraja (Feitons). Tagad tā ir tā vieta, kur atrodās milzu asteroīdu laukums....
Uz akmeņa malku cirtu
Strautā kūru uguntiņu,
Lai sildās tie ļautiņi,
kas man laba nevēlēja
Seno namu apsaimniekotāju maksas pakalpojums
Tautiets jūdza, bāliņš jūdza,
Abi jūdza kamanās;
Tik pēc stundas konstatēja -
Zirdziņš guļ bez samaņas.
