9 lietas, kas notiks pēc tam, kad Saule mirs19

...un tad tā saruks. Laikam ejot, Saule turpinās mainīties. Kad tā būs sadedzinājusi visu hēliju, tā nespēs šo procesu turpināt, izmantojot oglekli, un galu galā saruks, kļūstot par „balto punduri”. Šajā fāzē tā būs daudz mazāka nekā Saule, ko zinām. Baltajiem punduriem ir daudz mazāk enerģijas, taču to mūžs ir ilgs. Šīs zvaigžņu paliekas turpina spīdēt vēl miljardiem gadu, līdz kādā brīdī tālā nākotnē pārtop par mirušiem „melnajiem punduriem”. Nav iespējams precīzi zināt, cik ilgi šāds process notiks, jo šobrīd astronomi uzskata, ka Visums vēl nav tiks vecs, lai tajā jau būtu paspējuši izveidoties melnie punduri!

Zemes orbīta mainīsies. Acīmredzot laikā, kad Saules mūžs būs beidzies, visi uz Zemes mītošie cilvēki jau sen kā būs miruši, taču tas nenozīmē, ka planēta būs pārstājusi griezties. Kad Saule būs sasniegusi sarkanā milža fāzi, tā izpletīsies par vismaz trīs ceturtdaļām attāluma līdz Zemei. Varētu domāt, ka planēta sadegs līdz pelniem, taču, pārsteidzošā kārtā notiks tieši pretējais. Pēc tam, kad saule būs izpletusies un atradīsies tuvāk Zemei, faktiski tās gravitācijas spēks uz Zemi un tuvējām planētām pavājināsies. Šī gravitācijas spēka samazināšanās liks planētām spirālveidā pārvietoties projām no Saules uz drošākām orbītām, arvien attālinoties no Saules, kas būs kļuvusi īpaši spilgta (atskaitot Merkuru un Venēru, jo šīs planētas tiks „aprītas" Saprotams, ka tajā brīdī visas dzīvības formas jau būs izzudušas, un pēdējā drošā glābiņa iespēja tā arī paliks neizmantota.

Dzīvība izveidosies citās vietās. Lai gan mūsu Saule būs kļuvusi par Sarkano milzi un visa dzīvība uz Zemes jau sen būs zudusi, tas nenozīmē, ka ta nevarētu parādīties citur. Jupiters un Saturns ir planētas, kurām ir ļoti daudz pavadoņu, kas varētu būt apdzīvojami. Eiropa un Ganimēds ir divi pavadoņi, kuru virsmas pašlaik klāj ledus. Kad Saules izmēri palielināsies un tā būs pietiekami tuvu, šis ledus, iespējams, izkusīs un radīsies piemērota vide pazīstamāko dzīvības formu eksistencei.

Tālākās Saules sistēmas planētas beidzot saņems siltumu. Kā jau iepriekš minēju, Saule kļūs krietni lielāka un spilgtāka, tiklīdz tā sāks mirt. Tas novedīs pie tā, ka tai tuvākās planētas pārvērtīsies par liesmojošām ugunsbumbām, bet kā ar planētām un pundurplanētām, kas atrodas Saules sistēmas tālākajā daļā un šobrīd salst? Ņemsim par piemēru Plutonu: šobrīd vidējā temperatūra uz Plutona svārstās no -233 līdz -223 grādiem pēc Celsija. Taču tiklīdz Saules mala pietuvosies, tā varētu sasildīt Plutonu un pārējos debesu ķermeņus, kas atrodas Saules sistēmas ārējā daļā. Ir gan maz ticams, ka tas uzreiz radīs dzīvību, jo nepastāv visi nepieciešamie dzīvības rašanās priekšnoteikumi. Viss atkal mainīsies, kad Saule sarausies, kļūstot par Balto punduri, bet vismaz uz brīdi Saules sistēmas ārējā daļa būs izbaudījusi Saules siltumu, pirms tā mirst uz visiem laikiem.

Mūsu galaktika un Andromedas galaktika saplūdīs vienā. Lai gan šo kosmiskā mēroga notikumu nebūs izraisījusi Saules nāve, tas notiks tai līdztekus. Šo abu galaktiku pirmā sastapšanās notiks Saules agonijas laikā. Piena ceļš un Andromedas galaktikas ļoti ātri virzās viena otrai pretī — precīzāk, ar ātrumu 402 000 km/h —, un tas nozīmē, ka notiks neizbēgama sadursme. Var šķist biedējoši — iztēloties kā divi milzīgi ķermeņi triecas viens pret otru, taču realitātē, visticamāk, ar mūsu Saules sistēmu, tostarp Sauli, viss būs kārtībā. Mums viss būs labi līdz tam, kad Saules mūžs pietuvosies izskaņai. Jaunradītajā galaktikā Saules sairšana turpināsies. Labā ziņa ir tāda, ka, ja tobrīd dzīvības formas būs radušas veidu, kā izdzīvot, Zemes iemītnieki pieredzēs ilgu gaismas šovu, ko radīs saplūstošu galaktiku gāzu un zvaigžņu sadursme.

Cilvēku dzīvošana uz Zemes viennozīmīgi nebūs iespējama. Dzīvība, iespējams varēs turpināties kur citur, bet pavisam noteikti ne uz Zemes. Diemžēl viss, uz ko gājām, viss ko radījām, pārvērtīsies pelnos tiklīdz Saule mirs. Zemes virsma būs daudz par karstu jebkāda veida dzīvībai. Pat, ja mēs kaut kādā veidā radīsim jaunas karstuma novēršanas tehnoloģijas, ir maz ticams, ka mēs uz šīs Zemes virsmas vairs jebkad spēsim izaudzēt kaut ko, no kā mēs varētu pārtikt vai atrast dzeramu ūdeni. Viss nepieciešamais izdzīvošanai būs pārstājis eksistēt. Internets sen būs miris, tāpat kā visas mūsu atmiņas par Zemi. Tieši tāpēc ir jācer, ka kaut kur tur kosmosā, mēs spēsim atrast jaunu vietu, kur dzīvība varētu atsākties no jauna. Tomēr maz ticams, ka šīs dzīvības formas izskatīties kaut nedaudz līdzīga cilvēku rasei. Pat , ja tām būs līdzīgas iezīmes, būs nepieciešami miljardiem gadu, lai šīs dzīvības formas sasniegtu tādu evolūcijas līmeni kādu esam sasnieguši šobrīd mēs - cilvēki.

Cilvēki, iespējams atradīs mājvietu citur Visumā. Ir sarežģīti precīzi prognozēt, kāda veida tehnoloģijas mums tālā nākotnē būs pieejamas, taču tas netraucē iztēloties neierobežotās iespējas. Mēs jau tuvojamies laikmetam, kurā automatizētās automašīnas un citas futūristiskas ierīces būs ikdiena. Kas zina, varbūt kādā brīdī pirms mūsu laiks uz Zemes būs beidzies, mēs būsim raduši veidu, kā aizceļot uz tāltālām planētām. Mums jau šobrīd ir zināms par vietām, kuras teorētiski varētu būt apdzīvojamas, un tāpēc, ja līdz tam nonāks, mēs varētu izmēģināt kādu no tām. Ir pat iespējams, ka cilvēce tobrīd apdzīvos zonas, kas atrodas krietni tālāk aiz apvāršņa, un līdz brīdim, kad beigsies Saules mūžs, jau apdzīvos daudzas citas saules sistēmas. Tiek ziņots, ka šobrīd NASA strādā pie misijas uz Marsu. Daudzi uzņēmumi jau ir paspējuši sevi noreklamēt kā pirmos, kas kolonizēs sarkano planētu. Ja šāda misija izrādītos veiksmīga, tā varētu būt īsta revolūcija visas cilvēces nākotnei. Šobrīd mūsu mērķis ir pirmos cilvēkus nosūtīt uz Marsu jau šā gadsimta 30. gados, kas nemaz vairs nav tālu. Protams, salīdzinājumā ar pilnībā jaunu galaktiku apgūšanu, Marsa iekarošana būtu mazs sasniegums. Astronauts Nīls Ārmstrongs ir teicis: „Tas ir mazs solis cilvēkam, bet milzīgs lēciens cilvēcei”. Jācer, ka mums izdosies izvairīties no katastrofāliem notikumiem, pirms mums rodas iespēja meklēt apdzīvojamas planētas Visumā. Lielākā Visuma plašumu daļa mums arvien ir neizzināta — līdzšinējie teleskopi ir ļāvuši saskatīt objektus lielā, bet ierobežotā tālumā. Mēs vēl nezinām ne to, cik liels ir izpleties Visums, ne arī savu spēju robežas. Kaut arī varētu šķist, ka Saules mūža beigas būs arī visas cilvēces beigas, mēs varam kļūdīties. Kas zina, varbūt mūsu prāti kādreiz mūs aizvedīs tālāk Visumā, nekā šobrīd spējam iztēloties pat pārdrošākajos sapņos.