Smadzenes ir tās, kas kontrolē kā mēs uztveram lietas ap mums. Tās informē mūs par lēmumiem un vada cauri dzīvei... ja vien tās nemelo. Smadzenes ir kā viltīgi draugi, kuriem patīk uzspēlēt spēles. Nereti mēs kaut ko uzskatām par patiesu, lai gan smadzenes vienkārši ar mums spēlējas.
Vai esi kādreiz vārdu atkārtojis tik daudz reižu, ka tas sāk zaudēt jēgu? Protams, ka esi. Neuztraucies, jo tā nav tava vaina. Zinātnieki ir pētījuši šo fenomenu un sauc to par semantisko apjukumu. Ikdienā tu pasaki vārdu un smadzenes atrod pareizo informāciju, ko tam piesaistīt, taču, atkārtojot vārdu vairākas reizes pēc kārtas, smadzenes apjūk un ir mazāka iespēja, ka noteiktajā laikā tās atradīs pareizo informāciju ar ko šo vārdu sasaistīt.
Iedomāsimies, ka esi devies pārgājienā. Visu dienu tu staigājies, pēti apkārtni, peldies un vakarā ērti iekārtojies savā teltī, lai atgūtu spēkus nākamajai dienai. Pamostoties tu apjēdz, ka kaut kas ir galīgi greizi - tavā teltī ir ielīdis lācis. Visticamāk, tu domā, ka pirmā reakcija būs bailes, kas pāries straujos sirdspuktos, bet jau atkal... smadzenes tevi māna.
Saskaņā ar Džeimsa Langes emociju teoriju, tas patiesībā strādā pilnīgi otrādi. Viņa perifēro emociju teorija nosaka, ka, ieraugot lāci, tava sirds sāk pukstēt ātrāk un nosūta šo signālu smadzenēm, kuras nojauš, ka kaut kas nav kārtībā un tāpēc izsūta baiļu signālus. Līdz šim brīdim šo teoriju nav izdevies apgāzt.
Esmu droša, ka esi piedzīvojis sajūtu, kad kāda dziesma iestrēgst galvā uz stundām vai pat dienām. Zinātnieki šo šausmīgo fenomenu dēvē par auss tārpu. Skaidrojums ir pavisam vienkāršs - smadzenes iestrēgušas tādā kā cilpā. Tu atceries vienu, divas rindiņas pavisam perfekti, bet pārējo esi aizmirsis. Pēc pēdējās frāzes noskanēšanas, tavas smadzenes cenšas turpināt tālāk, taču nezina pārējos vārdus. Tāpēc ka smadzenēm patīk atgriezties pie nepabeigtām domām, tās iesprūst cilpā, visu laiku cenšoties pabeigt iesākto.
Pēc tam, kad kādai zinātnieku grupiņai galvā bija iestrēgusi viena no Spice Girls dziesmām, viņi bija spiesti izdomāt kā šo fenomenu apturēt - nepieciešams atrast nodarbi prātam, kas nav ne pārāk grūta, ne pārāk viegla, piemēram, lasīšana, anagrammu šifrēšana.
Lielais vairums no mums uzskata, ka kanibālisms un incests ir morāli nepareizas darbības. Pētnieki ir atklājuši, ka, uzdodot jautājumu par šīm lietām un taujājot pēc atbildes, vairums cilvēku nespēj atbildēt un/vai pamatot kāpēc tā, lai gan šīs divas darbības ir nepieņemamas lielākajā daļā mordernās sabiedrības. Šis smadzeņu fenomens tiek saukts par morālo pārsteigumu.
Pētniecības procesā, vienā no situācijām tika aprakstīta sieviete, kura strādā morgā un no cilvēka miesas nogriež gabaliņu gaļas, mājās to pagatavo un apēd. Otrā situācijā brālis un māsa ģimenes izbraukumā mežā nolēma padraiskoties. Dalībniekiem tika lūgts pastāstīt vai situācijās minētās darbības ir pareizas/nepareizas un argumentēt savu viedokli. Visi no iesaistītajiem apstiprināja, ka abas šīs situācijas ir morāli nepareizas, taču viņi sastapās ar grūtībām pamatot savas domas. Šī fenomena pētniecībā netika atklāts, kāpēc tas tā notiek, taču visticamākais iemesls ir tas, ka sabiedrības tabu ir tik stipri iesakņojušies, ka mūsu prāts nespēj tiem apiet, lai gan nespējam to loģiski pamatot.
Vai tu paļaujies uz GPS, lai kaut kur nokļūtu? Vai tu slēdz to iekšā pat tad, lai nokļūtu uz sev zināmu vietu? Ja tā, tad, iespējams, vēlēsies pārdomāt tā biežo lietošanu. Izrādās, ka pārāk bieža GPS lietošana ievelk mūs pārlieku lielā drošības sajūtā un liek mums zaudēt virziena izjūtu, kā arī biežā lietošana traucē veidot prāta kartes. Daži pētnieki uzskata, ka prāta karšu reta izmantošana var novest līdz pāragriem atmiņas zudumiem. Šie paši pētnieki iesaka GPS izmantot tikai tad, kad nepieciešams nokļūt uz nezināmu vietu un arī tad to izmantot kā palīglīdzekli, nevis pilnībā paļauties uz to.
Izrādās, ka bieža prāta karšu izmantošana spēcina mūsu smadzenes. Londonas taksisti iet cauri ekstrēmām treniņprogrammām, lai iemācītos vairākus tūkstošus ielu, maršrutu un galapunktu 10km rādiusā. Pētot šos taksistus, zinātnieki atklāja, ka ne tikai veterānu, bet arī svaigi apmācītu Londonas taksistu smadzenēs pelēkā viela ir vairāk.
Tu droši vien reti ( vai nekad) nonāc situācijās, kad telpā neredzi un nedzirdi neko. Ja gadījumā tā notiek un sāc dzirdēt skaņas, redzēt lietas - neuztraucies, jo tas ir vēl viens veids kā smadzenes ar tevi muļķojas. Testa dalībnieki tika ievietoti telpā, kas bloķē skaņu un gaismu. Mērķis bija noskaidrot, vai šādā maņu ''aklumā'' cilvēki redzēs un dzirdēs iedomātas lietas.
Mērķis tika izpildīts. Eksperimenta dalībnieki sacīja, ka redzējuši sejas, lietas, dzirdējuši skaņas un kādam pat bija ožas halucinācijas. Vēl kāds bija pārliecināts, ka telpā bijis kas ļauns un vardarbīgs un noticis kas svarīgs, kamēr viņš tur atradies. Saskaņā ar zinātniekiem, izskaidrojums ir tāds, ka, nokļūstot vietā, kur no maņām smadzenes nespēj iegūt informāciju, tās pašas izgudro lietas, lai aizpildītu tukšumu. Rezultātā mēs nespējam atšķirt realitāti no māņiem.
Vai esi kādreiz dzirdējis kā kāds atsit mazo pirkstiņu pret mēbeles stūri un sarāvies sāpēs, kaut gan ar tevi nekas nenotika? Tās sauc par līdzjutīgajām sāpēm. Zinātnieki, kuri pētīja šo fenomenu, izmantoja magnētiskās rezonanses aparātu un vēroja, kā eksperimenta dalībnieku smadzenes reaģē uz attēlā redzamām sejas izteiksmēm un kā tās reaģē, atdarinot grimasi. Abos gadījumos smadzeņu darbība bija vienāda. Smadzeņu daļu, kas atbild par šo funkciju, sauc par spoguļzonu un zinātnieki uzskata, ka mums ir arī spoguļneironi, kuri atbild par līdzjutīguma izrādīšanu. Galu galā, cilvēki ir radīti, lai domātu, ka jūtam to pašu, ko citi jeb justu instinktīvu empātiju.
Vairums no mums ir droši par savām atmiņām, un kāpēc lai nebūtu? Dīvainajā un visu laiku mainīgajā pasaulē mūsu pieredze ir viena no retajām lietām, kas notur mūs realitātē. Zinātnieki ir veikuši eksperimentus ar atmiņu un noskaidrojuši, ka ir ļoti viegli radīt viltus atmiņas. Balstoties uz vienu no zinātniekiem, vieglākais piemuļķošanas iemesls ir tas, ka smadzenes vienmēr cenšas iesūkt sevī visu apkārt esošo informāciju, taču izgāžas kas noved pie caurumiem atmiņā. Lai šos caurumus aizpildītu, smadzenes tos piepilda ar tajā brīdī pieejamo informāciju, kas balstīta uz līdzšinējām atmiņām un pieredzi.
Kādā no eksperimentiem zinātnieki pārliecināja sievieti, ka bērnībā viņa bija apmaldījusies lielveikalā. Ne vien viņa noticēja, bet arī sāka izdomāt detaļas, piemēram, kā veca kundze esot ar viņu runājusi par kucēniem. Sieviete bija pārliecināta tik iespaidīgi labi, ka atsacījās ticēt, ka šīs atmiņas nav īstas līdz brīdim, kad piezvanīja vecākiem un pajautāja vai bērnībā bijusi apmaldījusies lielveikalā.
Daudzi no mums zina, ka, ja pietiekami ilgi iztiek bez miega, tad galu galā efekts ir līdzīgs reibuma stāvoklim. Lai vai kā, pārāk daudz miega var radīt tieši to pašu efektu. Vai esi kādreiz pamodies no labi daudz nogulētām stundām īgns un nestabils? Kad tiek nogulēts par daudz, smadzenes ir apmulsušas un atstāj tevi pusceļā starp miegu un nomodu. Šis stāvoklis ir tikpat bīstams kā iereibis šoferis uz ceļa, taču, par nelaimi, to zina tikai retais.
Vairums no mums domā, ka tikai tie, kuri lieto narkotikas, piedzīvo halucinācijas, bet tas ir tālu no patiesības. Hipnagoģiskās halucinācijas cilvēkiem parādās tai laika posmā, kad miedz ciet, bet vēl neesi pilnībā aizmidzis, turpretī hipnapompiskās halucinācijas novērojamas mostoties. Abas var būt audiālas vai vizuālas. Tās atšķiras no sapņiem. Pētījumi pierādījuši, ka smadzenes spēj likt tev sapņot pat tad, kad esi vēl pie pilnas apziņas. Šādas halucinācijas visbiežāk novērojamas tiem, kuri ir ļoti noguruši vai cieš no garīgām slimībām, taču arī pilnīgi vesels cilvēks var tikt tam pakļauts. Mūsu smadzenes izspēlē jokus ne tikai miega stāvoklī vai krēslas zonā starp abām pasaulēm - arī moži cilvēki var piedzīvot prāta radītas audiālās halucinācijas.
4. šīs divas darbības var novest pie sabiedrības bojāejas.
Incestā dzimuši bērni ir ar ļoti augstu ģenētiskās saslimšanas (nelabvēlīgu mutāciju) risku, kas neveicina sabiedrības kā kopuma izdzīvošanu.
Kanibālisms ir ar ļoti augstu slimību risku, protams ārkārtējās situācijās (āvārija uz vientuļas salas) risks varētu būt attaisnojams.
Tāpēc arī sabiedrības tabu.
Par 5.to - tad jau visiem jūrniekiem ir pārāk liela drošības sajūta, kas liek zaudēt virziena izjūtu 
Runājot par 3. Var taču censties atcerēties dziesmas beigas vai noklausīties beigas un viss. Smadzenes vairs neatgriezīsies pie pabeigtām domām
Savukārt, par kanibālismu indiāņiem (vai vienkārši amerikāņiem ir forši mīti) Kanibāli kļūst par vendigo - pretīgu monstru, kas pēcāk to vien grib kā cilvēka gaļu.
5. Es braucu ar ieslēgtu GPS, jo tas zin kur ir sastrēgumi, un izrēķinās, kā tos apbraukt. 
Es domāju, ja pamostos un redzētu, ka manā teltī ielīdis lācis, tad smadzenes dotu signālu dirsai, ka jāsūta ārā ir papildsmēki. Lai sanāktu brūno lāču cīņa
