Kad runa ir par cilvēku koloniju izveidošanu kosmosā, daudzi uzreiz iedomājas Marsu, un tam ir pamatots iemesls. Šī sarkanā planēta cilvēku prātus fascinē jau tūkstošiem gadu, un gan NASA gan vairākas privātās kompānijas tuvākās desmitgades laikā plāno tur nogādās pirmos cilvēkus un spert pirmos soļus tā kolonizācijas virzienā. Tomēr palūkojoties tālāk Saules sistēmā atklājas vairāki dabiskie pavadoņi uz kuriem, mēs - cilveki, kādu dienu varētu izveidot savu koloniju un uz kuriem, jau iespējams pastāv dzīvība, vismaz mikrobiālā formā. Neatkarīgi no tā vai mēs uz tiem varētu izveidot pastāvīgu bāzi, no kuras veikt tālāku kosmosa dzīļu izpēti, vai izveidot pilnībā funkcionējošu sabiedŗību, šajā raksta par 10 mākslīgajiem pavadoņiem, kurus ļoti iespējams nākotnē varēsim saukt par mājām.
10 dabiskie pavadoņi, kurus cilvēki varētu kolonizēt16
Eiropa
Uz Jupitera pavadoņa Eiropas ne tikai pastāv laba iespēja izveidot cilvēku koloniju, bet, iespējams, uz tā jau ir dzīvība. Eiropas virsma sastāv no biezas ledus segas, zem kuras zinātnieki ir pārliecināti, ka atrodas dziļš šķidra ūdens okeāns. Tam ir arī neliels metālisks kodols, kas varētu palīdzēt radīt tādu vidu, kurā būtu iespējams izdzīvot vienkāršiem mikrobiem vai pat attīstītākām dzīvām būtnēm. Šī okeāna pētījumi nākotnē dos skaidrāku priekšstatu par to kā tas ciklizē skābekli un ūdeņradi, un no tā būs atkarīgs, cik labas izredzes ir atrast dzīvību uz Eiropas un, cik rēala iespēja cilvēkiem būtu to kolonizēt. NASA cer noteikt vai pavadoņa metāliskais kodols reaģē ar okeāna ūdeni, un tad redzēt vai šī reakcija rada gan siltumu gan udeņradi, kā tas notiek šeit uz Zemes. Oksidantu pētīšana ledainajā garozā būs rādītājs tam, kāds ir saražotā skābekļa daudzums un cik daudz no tā tiek "iestumts" zemāk esošajā okeānā. Eiropas izpēte šobrīd ir viena no NASA prioritātēm un domājams, ka līdz 2025.gadam viņi būs izpētījuši šo pavadoni pietiekami, lai spriestu cik rēali būtu uz tā atrast dzīvību un dzīvot pašiem. Tuvāki pētījumi var arī atklāt aktīvu vulkānu klātbūtni zem ledainās virsmas, kas palielinātu dzīvības attīstīšanās iespējas uz pavadoņa. Šādi vulkāni apgādātu okeāna ūdeni ar vitāli svarīgām minerālvielām. Kad NASA izdosies tuvāk aplūkot Eiropu, tā veiks dažādus pētījumus, lai labāk izprastu kas atrodas zem biezās ledus virsmas, cik bieza tā ir un kas atrodas zem tā esošajā okeānā, pat noskaidrot, cik sāļš ir okeāna ūdens un daudz ko citu. Pagaidām mēs daudz ko vēl nezinām par Eiropu, bet tas, ko zinām ļauj mums uzskatīt Eiropu par vienu no reālakajām vietām Saules sistēmā kur atrast dzīvību, un varbūt kādu dienu kolonizēt.
Titāns
Lai gan Titāns atrodas ārējā Saules sistēmā, šis Saturna pavadonis ir viena no piemērotākajām vietām cilvēku kolonijas nodibināšanai. Lai uz tā izdzīvotu būtu vajadzīgi elpošanas aparāti, jo Titāna atmosfēra nav mums elpojama, taču mums nebūtu vajadzīgi kosmiskie skafandri. Tomēr tas, kas mums būtu vajadzīgs ārkārtīgi aukstās temperatūras, kas vidēji ir -179 grādi pēc Celsija dēļ, ir aizsargapģērbs. Gravitācija uz Titāna ir tikai nedaudz vājāka par gravitāciju uz Mēness, tādēļ staigāšana pa tā virsmu būtu ārkartīgi neveikla, tomēr ceļošana gaisā vienkāršos transportlīdzekļos, ko darbina paši cilvēki, būtu samērā vienkārša. Pārtikas ražošanai būtu jāizmanto mākslīgā gaisma, jo Titāns atkarībā no mākoņu pārklājuma saņem tikai starp 1/300 līdz 1/000 daļu no tās Saules gaismas, ko saņemam mēs šeit uz Zemes. Starp citu tieši Titāna mākoņi, kuru tam netrūkst, mus pasargātu no daudzām ar ārējo kosmosu saistītajām briesmām. Lai gan uz Titāna nav ūdens, šis debesu ķermenis satur šķidru metānu, kas pat ir novedis pie tā, ka daudzi zinātnieki domā, ka šeit iespējams pastāv dzīvība. Ja dzīvība tur eksistē, tad tā nav attīstītāka par mikrobiem Titāna krāteros vai ledainajos vulkānos. Uz Titāna būtu daudz ko pētīt, ja cilvēki kādu dienu tur nokļūs. Tur ir neskaitāmi metāna ezeri un upes, lieli un masīvi kalni nemaz nerunājot par to, ka Titāns atrodas salīdzinoši nelielā attālumā no paša Saturna. Planēta būtu pastāvīgi redzama, atkarībā no mākoņu pārklājuma, un debesīs aizņemtu aptuveni 1/3 daļu.
Miranda
Pirmais ko noteikti pamanāt palūkojoties uz pašu mazāko no pieciem lielajiem Urāna pavadoņiem - Mirandu, ir, kas tas ļoti atgādina mūsu pašu Mēnesi. Mirandas klinšu grēdas ir ārkārīgi dziļas, dažos gadījumos pat līdz 12 reizēm dziļākas nekā Lielajā kanjonā ASV. Šīs dziļās spraugas varētu būt ideālas vietas, kur nosēsties un izveidot bāzi, kas būtu daļēji pasargāta no ārējiem elementiem, tas ir Urāna magnetosfēras ražotās, uzlādētās radioaktīvās daļiņas. Mirandai arī nav atmsofēras, kas pasargātu mūs no šīm daļiņām. Tiek uzskatīts, ka Mirandas virsmu klāj ūdens ledus ar silikātu, karbonātu un ogļūdeņražu piejaukumu. Tāpat kā uz Eiropas, pastāv iespēja, ka zem šī ledus var pastāvēt šķidrs ūdens, lai gan to mēs zināsim tikai tad, kad Miranda tiks tuvāk pētīta. Šķidrs ūdens norādītu uz nozīmigu ģeoloģisko aktivitāti zem ūdens virsmas, jo Miranda ir pārāk talu no Saules, lai tās karstums saglabātu ūdeni šķidrā stāvoklī. Lai gan tā ir tikai teorija (un ne visai ticama) var gadīties ir tā, ka Mirandas tuvums Urānam un no tā izrietošie paisuma spēki, ir pietiekami, lai izraisītu šo geoloģisko aktivitāti. Ir tur šķidrs ūdens vai nav, bet ja kādu dienu uz Mirandas tiktu ierīkota cilvēku kolonija, pavadoņa ļoti vājais gravitācijas spēks nozīmētu, ka, ja kāds pētnieks nokristu no kādas no daudzajām milzu klintīm uz tā virsmas, kritiens līdz aizas dibenam aizņemtu vairākas minūtes un, iespējams, pat nebūtu nāvejošs.
Encelads
Pēc dažu pētnieku domām Encelads - viens no Saturna pavadoņiem, būtu laba vieta kur izveidot koloniju un novērot apgredzenoto planētu, kā arī, ka tur jau ir dzīvība. Encelads ir noklāts ar ledu un uz tā virsmas ir konstatēti un novēroti vairāk kā 100 aktīvi geizeri, kas nepārtraukti piepilda tā atmosfēru ar ūdens garaiņiem, kā arī baro Saturna gredzenu sistēmu ar ledus izmešiem. Cassini starplanētu zonde ir savākusi un pētijusi šo geizeru izmesto tvaiku sastāvu un konstatējusi ūdeņraža molekulas, slāpekli un organisko oglekli, kas liek domāt, ka zem Encelada ledus segas esošajā okēānā varētu būt dzīvībai, konkrētāk, mikroorganismiem piemēroti apstākļi. Šie elementi, kā arī enerģijas avots, kas liek tiem šauties kosmosā būtībā ir dzīvības veidošanas bloki. Nākamais solis tagad zinātniekiem ir atklāt, vai zem ledainās virsmas varētu eksistēt sarežģītākas dzīvības formas. Bet līdzšinējie geizeru strūklu pētījumu padara Enceladu ļoti pievilcīgu zinātnieku acīs. Tiek uzskatīts, ka labākā vieta kur izveidot bāzi uz šīs ledus pasaules būtu tuvu vietai no kuras šaujas ārā daudzie geizeri - milzīgajām plaisām pavadoņa dienvidu polārājā reģionā. Šīs plaisas ir pazīstamas kā Encelada ''tīģera svītras''. Šajā reģionā saražotais siltums ir aptuveni ekvivalents tam ko var saražot 20 ogļu spēkstacijas, un potenciālie kolonisti tās varētu izmantot kā siltuma avotu. Būtu arī daudz krāteru un grēdu kuru pētīt, un arī iespējams veidot bāzes tajās. Encelada atmosfēra ir ļoti retināta un pārvietošanās pa tā virsmu būtu ļoti sarežģīta.
Harons
Kad NASA kosmiskā zonde New Horizons tuvojās Plutonam, tā atsūtīja arī apbrīnojamus pundurplanētas lielākā pavadoņa Harona attēlus. Šie atteli pārsteidza zinātnieku aprindas, jo Harona un kā arī vēlāk atklājās Plutona virsmas ir daudz jaunākas nekā ieprieš tika domāts. Tas raisīja debates par to vai uz šiem debesu ķermeņiem patlaban notiek ģeoloģiska aktivitāte. Uz Harona virsmas ir daudz plaisu, taču uz tā ir relatīvi maz asteroīdu triecienu krāteri, kas varētu liecināt par to, ka šī ir joprojām aktīva pasaule. Harona plaisas ir ļoti līdzīgas lavas plūsmas kanāliem, kas atrasti uz mūsu paša Mēness un būtu ideāli piemērotas vietas pētniecības bāzes vai kolonijas izveidošanai. Tiek uzskatīts, ka Haronam ir ļoti retināta atmosfēra, kas ir vēl viena pazīme tam, ka uz tā notiek ģeoloģiska aktivāte.
Mimass
Dēvēts par Saturna "Nāves zvaigzni", Mimass ir klinšains un ledains pavadonis zem kura nelīdzenās virsmas varētu būt okeāns. Kosmiskās zondes Cassini uzņemtajos materiālos Mimass šķietami šaudās šurpu turpu pa savu orbītu, kas varētu liecināt par ģeoloģisku aktivitāti zem tā virsmas. Lai gan zinātnieki bija ļoti piesardzīgi par saviem atklājumiem, atzīmējot, ka nav bijušas nekādas citas pazīmes, kas liecinātu par ģeoloģisku aktivitāti, viņi paziņoja, ka gadījumā, ja tiks atklāts pazemes okeāns, šis pavadonis noteikti būtu jāuzskata par labu vietu iespējamai kolonizācijai. Tiek lēsts, ka iespējamais okeāns atrodas 24 līdz 29 kilometru dziļumā zem virsmas. Iespējams MImasa šūpošanās pa savu orbītu ir saistītu ar milzīgo Saturna gredzenu pievilkšanās spēku, un tam nav nekāda saistīta ar pazemes ūdeņiem. Šie ir tikai minējumi, un kamēr cilveki nenolaidīsies uz Mimasa virsmas un neveiks pētijums, tikmēr mēs nezināsim ar ko tas saistīts.
Tritons
Attēli un dati, kas tika nosūtīti atpakaļ uz Zemi 1989.gada augustā no Voyager 2 kosmiskās zondes, atklāja, ka Neptūna lielākā pavadoņa Tritona virsma ir veidota no akmens un slāpekļa ledus. Tas arī radīja varbūtību, ka zem virsmas notiek ģeoloģiska aktivitāte, kas varētu liecināt par šķidra ūdens klātbūtni. Lai gan Pritonam ir atmosfēra, tā ir tik plāna, ka ar to nepietiktu nevienam dzīvam organismam. Vidējā temperatūra uz Tritona ir -235 grādi pēc Celsija, kas padara to par aukstāko zināmo debesu ķermeni Saules sistēmā. Pritons būtu zinātniekiem interesanta vieta, kur izveidot bāzi, jo tam ir daudz īpatnību un vietu, kuras būtu vērts padziļināti izpētīt. Tā piemēram, uz Pritona ir daudzi tumši plankumi un ir arī tādas vietas, kas atstaro gaismu labāk par citām. Tritona uzbūve un orbītas īpatnības liek domāt, ka tas radies Koipera joslā kā atsevišķs debess ķermenis (līdzīgi Plutonam), bet vēlāk nonāca Neptūna gravitācijas laukā un kļuva par tā pavadoni. Pritonam ir arī īpatnēja orbīta. Tas kustas pretēji Neptūna rotācijas virzienam, turklāt Tritona orbīta ir ļoti slīpa pret planētas ekvatora un ekliptikas plaknēm. Tas ir vienīgais lielais pavadonis, kas riņķo pretējā virzienā visā Saules sistēmā.
Ganimēds
Ganimēds ir lielākais Jupitera pavadonis, un arī lielākais visā Saules sistēmā. Attīstoties tehnoloģijām zinātniekiem ir radušās aizdomas, ka zem tā virsmas ir šķidrs ūdens. Salīdzinājumā ar citiem ledus noklātajiem pavadoņiem Ganimēda virsma ir relatīvi plāna, tādēļ tai būtu vieglāk izurbties cauri. Ganimēds ir arī vienīgais pavadonis Saules sistēmā, kuram ir savs magnetiskais lauks. Tā rezultātā uz tā ir novērojamas ziemeļblāzmas, līdzīgas tām kuras redzam uz Zemes. Tas, ka šīs ziemeļblāzmas šķietami nekustas nevienā noteiktā virzienā liek zinātniekiem domāt, ka zem virsmas varētu būt okeāns. Ganimēdam ir arī plāna skābekļa atmosfēŗa. Lai gan tā ir pārāk plāna, lai uz tā eksistētu kāda no mums zināmajām dzīvibas formām, pastāv kāds teraformācijas veida potenciāls. 2012.gadā Eiropas kosmosa aģentūra saņēma zaļo gaismu uzsākt Ganimēda izpētes misiju, kura pētītu arī Eiropu un Kallisto. Misijas zondi šobrīd tiek plānots plaiast kosmosā 2022.gadā un paredzams, ka tā sasniegs Ganimēdu 10 gadu laikā. Lai gan visi trīs pavadoņi ir ārkārtīgi ieinteresējuši zinatniekus, tiek uzskatīts, ka tieši Ganimēdam ir vispiemērotākā vide pētniecībai un potenciālai apdzīvošanai.
Kallisto
Apmēram tikpat liels, kā planēta Merkurs, Jupitera otrs ielākais pavadonis Kallisto ir vel viens pavadonis zem kura ledainās virsmas, iespējams, ir šķidra ūdens okeāns un līdz ar to liels kolonizācijas potenciāls. Kallisto virsma ir viscaur sacaurumota ar meteorītu krāteriem un ledus laukiem. Kallisto ir arī plāna atmosfēra, kas sastāv no oglekļa dioksīda. Jau veiktie pētījumi liecina, ka šo atmosfēra papildina oglekļa dioksīds, kas izdalās zem ledus virsmas, jo tas ir pārāk plāns, lai citādi paliktu savā vietā. Sākotnējie pētījumi liecina arī par iespējamu skābekļa klātbūtni atmosfērā, taču būs nepieciešami vēl daudzi pētījumi, lai to apstiprinātu. Tā, kā Kallisto atrodas pietiekamo drošā attālumā no Jupitera, radiācija ko tas saņem to gāzes milža ir relatīvi neliela un tā zemā ģeoloģiskā aktivitāte radītu potenciālajiem cilvēku kolonistiem piemērotu vidi. Šeit varētu audzēt puķes un stādīt kartupeļus. Arī Snickers uz Kallisto virsmas garšotu labāk, jo zinātnieki ir pierādījuši, ka neliela radiācijas deva padara Snickers batoniņu līdz četrdesmit reizēm garšīgāku, palielinot tā riekstus.
Mēness
Nu protams, ka arī uz mūsu pašu Mēnestiņa mēs varētu būvēt bāzi un kadu dienu to kolonizēt. Šādas bāzes tiek plānotas izveidot jau tuvāko desmit gadu laikā, saskaņā ar NASA. Mēness kolonizācija būtu kā izmēģinājums visu pārējo Saules sistēmas pavadoņu koonizācijas centieniem.
Tev patiks šie raksti
