Titanic lēni par 22 grādiem tika pagriezts uz kreisā borta pusi, bet leduskalns trāpīja pa labo bortu, noslīdēja gar kuģa sānu un pazuda pakaļgalā. Pret kuģa priekšgalu sadrupa vairākas tonnas smags leduskalns. Daudzi pasažieri pat nepamanīja notikušo. No ledusgabala pamanīšanas līdz sadursmei pagāja tikai 37 sekundes. Pēc pāris minūtēm kuģis apstājās. Titanic pulkstenis uz komandtiltiņa rādīja pusnakts stundu.
Kuģī ieplūda apmēram 3000 tonnu ūdens. Lai gan 15 vertikālās atsevišķās starpsienas sadalīja Titanic korpusu 16 sekcijās, šāda kuģa uzbūve, rodoties sūcei, negarantēja tā drošību. Titanic inženieris un konstruktors Tomass Endrūss kapteiņa Edvarda Smita klātbūtnē ātri izdarīja aprēķinus un secināja, ka kuģī radusies apmēram 100 metrus gara sūce. Ja pirmās piecas sekcijas būs pilnas ar ūdeni, kuģis iegrims tik dziļi, ka ūdens pāri starpsienai ieplūdīs sestajā telpā, tad septītajā utt. Titanic nogrimšana bija tikai laika jautājums.
Vienā mirklī atklājās visi kuģa trūkumi. Kuģa nogrimšanu paātrināja vēl kāda būvētāju kļūda. Kompānija White Star pieprasīja izbūvēt eju kurinātājiem, lai tie netraucētu pasažierus. Tunelis atradās virs kuģa dubultdibena, diemžēl tajā bija tikai 1 ūdensdrošās durvis. Uz kuģa, kas varēja uzņemt aptuveni 2700 pasažieru, vietu skaits glābšanas laivās bija ~ 1200 ( tās nebija arī apgādātas ar pārtiku un ūdeni).
Jau 13. aprīlī Titanic pienāca ziņojumi par okeānā dreifējošiem ledus gabaliem. Kā kapteinis Edvards Smits bija cerējis izbraukt cauri leduslaukam ar 20 mezglu lielu ātrumu? Lai gan Titanic apstiprināja 2 radiogrammu saņemšanu, līdz komandtiltiņam tās nenonāca. Par pareizāku variantu kapteinis Smits uzskatīja, nevis nelaimes signāla nosūtīšanu, bet 1. klases pasažieru brīdināšanu.
Lielu neizpratni radīja 16 norīkotie matroži uz 20 laivām un fakts, ka, lai gan pirmos laivās bija jāsēdina sievietes un bērni, pirmajā laivā prata iekārtoties arī 12 vīrieši. Liela daļa pasažieru vienkārši nogulēja kuģa grimšanu vai panikā būdami apmaldījās 7 km garajos gaiteņos, kurus pat nepārzināja kuģa darbinieki. Kad 3. klasē braucošajām sievietēm tika atvērta eja uz 1. klases zonu, līdz kuģa nogrimšanai bija palikušas 50 minūtes. Bojā gāja 553 no 709 3. klases pasažieriem. Daļa pasažieru tika ieslēgti savās kāpņu telpās.
Kā kapteinis Smits gāja bojā, nezin neviens. Reuter aģentūra ziņoja, ka viņš izdarījis pašnāvību. Kāds esot dzirdējis Smitu saucam ruporā tieši pirms kuģa nogrimšanas: „Būsim angļi!” Kapteinim arī tikusi piedāvāta veste un vieta laivā, bet viņš no tās atteicies.
Vēl pastāv leģenda, ka kuģa orķestris, lai saglabātu mieru un cilvēkus uzmundrinātu, spēlējis tik ilgi, līdz ūdens sācis smelties instrumentos.
Bagātākais Titanic pasažieris bija 47 gadus vecais Džons Džeikobs Astors. Viņa bagātība bija mērāma 87 miljonos dolāru.. Viņš varēja atļauties ceļot luksuskajītē, par kuru nācās maksāt 4350 dolāru. Šajā braucienā lēdijai Madelainei Astorai nav bijis līdzi Zilais dimants, tā ir palikusi tikai leģenda. 25 minūtes pēc kuģa sadursmes ar leduskalnu kapteinis Smits steidzies pie Astora, lai paziņot par notikušo, bet Astors kapteinim mierīgi atbildējis: „I asked for ice indeed, but this is ridiculous!” Viņš palīdzēja iekāpt glābšanas laivā savai sievai, bet pats palika uz kuģa, lai palīdzētu citiem.
Kompānija White Star nosūtīja kuģi, lai meklētu bojāgājušos. Identificējamos līķus iebalzamēja, bet pārējos palaida atpakaļ okeāna dzelmē. Bojāgājušo ar numuru 124 identificēt bija visvieglāk- kabatā tika atrasti 2440 dolāri, 5 mārciņas zeltā, 50 franki, zelta pildspalva, kā arī pirkstā esošais briljanta gredzens ļāva droši apgalvot, ka tas ir Astors. Atrada arī orķestra kapelmeistara Vollesa Hārtlija mirstīgās atliekas. Vēlāk ūdenī peldošos līķus atrada arī citi kuģi. Vēlāk tika atrasta arī laiva A. Un B., kuras uzskatīja par pazudušām.
...1912. gada 15. aprīlī pulksten 2.18 tuvojās iepriekš aprakstītās drāmas fināls. Ar milzīgu dārdoņu no savām vietām atrāvās mehānismi un ierīces, un sāka slīdēt uz kuģa priekšgalu. Jau tā ļoti vājais apgaismojums vienā mirklī apdzisa, iedegās no jauna un izzuda pavisam. Šajā brīdī kuģis pārlūza uz pusēm. Pulksten 2.20 kuģa pakaļgals iekrita atpakaļ ūdenī, bet no jauna nostājies vertikāli, ātri vien piepildījās ar ūdeni un nozuda dzelmē. Priekšgals ar ātrumu 400m/min laidās tumsas dzīlēs, dziļi iedūrās okeāna dibenā un beigās nosēdās uz ķīļa. Nedaudz vēlāk 600 metru attālumā iegāzās arī kuģa pakaļējais gals. Titanic pirmais un pēdējais brauciens bija beidzies.
