Apsēžos uz soliņa notraušot no tā rudens lapu kaudzīti. Vējains rīts, tā varētu to nosaukt. Dzirdu no ielas puses atskanam jauniešu smieklus un saucienus. Nu ja. Tagad beidzas diskotēkas.
Sēžu un skatos uz debesīm. Un tad pārbīstos līdz nāvei, kad manus plecus skar spēcīgas rokas. Es iekliedzos. Vienā momentā es pagriežos pret to, kas stāv man aiz muguras un mana elpa aizraujas.