mans stāsts ar spoku bildēm. Nezinu, kā sanākusi šī mazā daļiņa, bet došu jums iespēju novērtēt.
stāsts.5
54
1
Kādu laiku esam klusējuši. Katrs kaut ko domājuši. Antonio beidzot pārtrauc klusumu. Viņš jautā :’’Tev nav kur palikt?’’
Es pamāju. Viņš turpina :’’Šajā nakts stundā tev viesnīcu nedabūt. Es labprāt uzņemtu tevi pie sevis. Savā mājā. Tas ir netālu un.. tur ir viss nepieciešamais. Nopietni. Rīt varēsi doties prom un meklēt patvērumu sev.’’
Es paraustu plecus :’’Būs tev vien jāļaujas. Es taču tāpat nezinu, ko iesākt un neko labāku darīt es nemaz nevaru. Paldies.’’
Antonio pasmaida un tad pieceļas :’’Nu tad iesim.’’ Viņa smaids man liek atkal notrīsēt. Savādi. Augums melnajā mētelī liekas tik silts. Viņš pievelk kā magnēts.
Man sāk salt. Vairāk, vai mazāk. Antonio to pamana un novelk savu melno mēteli. Viņš ne vārda nesakot, bet smaidot apliek to ap maniem pleciem.
. Kad mētelis pieskaras man es nespēju vairs savaldīties. Es uz vietas apstājos, jūtas un emocijas ir pārāk spēcīgas. Antonio izbijies arī apstājas un jautā :’’Kas notika?’’ Es skatos viņa brūnajās acīs un skatos uz perfektajām lūpām. Es neko nevaru mainīt tajā.. un tas notiek.
Es impulsīvi pasniedzos pēc viņa lūpām un noskūpstu tās. Viņš nedara neko, šķiet ir šokēts, negaidīti pārsteigts. Viņa lūpas ir ledaini aukstas un man sāk salt vēl vairāk.
Es skriešus metos prom pa parku. Un tikai kad esmu jau gabalā, saprotu, ka ap maniem pleciem ir viņa mētelis. Es jūtos nožēlojami. Esmu noskūpstījusi svešu cilvēku un man ir palicis viņa mētelis. Un iespējams tas būs vienīgais, kas no viņa paliks, jo varbūt es viņu vairs nekad neredzēšu.
Doties atpakaļ būtu vēl stulbāk. Man ir jāgaida. Bet jādodas uz priekšu, lai nepaliktu auksti. No vienas puses es jūtos atvieglota, ka to izdarīju un ka bija tumšs, kad to darīju. No otras puses esmu pārbijusies līdz nāvei par to, kāda varētu būt viņa reakcija un kāds viņa domu gājiens par to varētu būt.
Bet es centīšos uz to neiespringt. Ceru, ka viss nokārtosies pats no sevis. Ir pus četri no rīta un es esmu parkā viena. Atkal viena. Un man nav kur iet, kā tikai palikt te līdz astoņiem, kad atvērs pirmās viesnīcas un tad es varēšu iekārtoties kādā numuriņā.