Domāju par to, kā sniegpārsliņa, uzkrītot uz degungala, lēni izkūst...
... kā mazie, satuntulētie bērneļi klupdami, krisdami slidinās pa ledu un ceļ ne visai izdevušos sniegavīrus...
... kā lielākie bērni aiz daudzstāvu mājas stūra pikojas un braukā ar ragaviņām no nelielā kalniņa...
... un milzīgās lāstekas, kuras reizēm sniedzās līdz pat zemei, tik ļoti iepriecina...
Lai gan esi nosalis , tu pasmaidi, jo zini, ka ir taču Ziema, viens no skaistākajiem gadalaikiem!