mazliet par Ziemu...22

šorīt sēžot pie loga un vērojot kaimiņu, kas steigā grāba lapas, un mazo meitenīti, ar biezajiem dūrainīšiem rokās un milzīgo cepuri galvā, kura sēdēja uz ķerras un vēroja debesis... man neviļus prātā ienāca kāda doma... doma par kko skaistu un baltu... doma par Ziemu! Tas skats, kad ej pa apsnigušu ceļu, tev viss apkārt tik apsnidzis un balts!
Domāju par to, kā sniegpārsliņa, uzkrītot uz degungala, lēni izkūst...
... kā mazie, satuntulētie bērneļi klupdami, krisdami slidinās pa ledu un ceļ ne visai izdevušos sniegavīrus...
... kā lielākie bērni aiz daudzstāvu mājas stūra pikojas un braukā ar ragaviņām no nelielā kalniņa...
... un milzīgās lāstekas, kuras reizēm sniedzās līdz pat zemei, tik ļoti iepriecina...

Lai gan esi nosalis , tu pasmaidi, jo zini, ka ir taču Ziema, viens no skaistākajiem gadalaikiem!