Staigājot pa ceļu šodien satiku ļooooti daudz vīngliemežu. Nofotografēju un nolēmu uzrakstīt rakstiņu par tiem. Mēs katrs esam tos redzējuši un noteikti katrs arī nejauši esam tos sašķaidījuši... bet ko mēs zinām par šiem radījumiem?
Skaistie Vīngliemeži8
83
1
Vīngliemeži pieder pie dzīvnieku klases, kuru sauc par gliemežiem jeb vēderkājgliemjiem. Uz galvas tiem ir jutīgi taustekļi, ar kuriem viņi sajūt apkārtējos objektus un kuru galos atrodas acis. Gliemežiem ir īpatnēja mēle – radula - uz tās atrodas 150 000 sīku, nelīdzenu un spēcīgu zobiņu augu barības saberšanai.
Pilnais latviskais sugas nosaukums ir parka jeb īstais vīngliemezis (zinātniskais nosaukums – Helix pomatia), jo Latvijā šis vīngliemezis sastopams gandrīz katrā vecā parkā, taču tas atradis sev piemērotus dzīves apstākļus arī lapu koku mežos un upju palienēs. Vīngliemeži Latvijā ievesti 15. un 16. gadsimtā, tos varētu nosaukt par kristiešu mūku un bruņinieku pavadoņiem. Sākumā tie audzēti klosteru dārzos, lietoti kā ārstniecības līdzeklis un Lieldienu gavēņa ēdiens, bet tad pakāpeniski pārgājuši dzīvot savvaļā. Šodien vīngliemežus varam jau uzskatīt par Latvijas faunas sastāvdaļu.
Reklāma
Gliemežiem ir daudz ienaidnieku, ieskaitot dziedātājstrazdus un lielākos putnus, piemēram, žagatas. Arī ciršļi, peles, žurkas, kā arī insekti (ieskaitot jāņtārpiņus un dažas vaboles) ēd gliemežus.
Visiem gliemjiem ir mīksts ķermenis. To pārklāj ādas kroka, kuru sauc par mantiju. Mantija izdala vielu, kas veido čaulu. Tā veidojas no kalcija karbonāta un citiem minerāliem. Tā aug visu gliemeža mūžu – gliemezim augot, tā kļūst lielāka, parasti veidojot vijumus ap centrālo balstu. Dzīviem gliemežiem tā no ārpuses ir klāta ar plānu tumšāka materiāla kārtu, kas čaulu pasargā no skābā lietus. Čaulas iekšpuse ir gluda un spīdīga, jo veidota no vielas, kuru sauc par perlamutru. Tieši čaula pasargā gliemezi no ienaidniekiem un tā mīksto, mitro ķermeni no izžūšanas, jo aukstuma vai sausuma periodos gliemeži paslēpjas un aiziet ziemas vai sausuma guļā, bet čaulas ieeju šai laikā noslēdz ar sažuvušu gļotu plēvīti.
Gliemeži ir hermafrodīti – tas nozīmē, ka tiem ir gan vīrišķie, gan sievišķie vairošanās orgāni, tātad neizšķir tēviņus un mātītes. Pēc pārošanās gliemeži izdēj 20 – 60 oliņu. Olas tiek izdētas ar aptuveni 15 – 30 minūšu intervālu. Parasti jaunākie gliemeži dēj vienu dējumu gādā, bet vecākie gliemeži divas reizes. Olu attīstība ilgst 35 – 50 dienas
Reklāma
Eksperimentos ar ziemojošiem gliemežiem tie īslaicīgi spējuši pārciest pat 130 grādu salu.
Vīngliemeži vīnu nedzer, bet parasti vīns garšo cilvēkiem, kas ēd gliemežus. Latviešu valodā nosaukums ‘vīngliemezis’, jādomā, ienācis no vācu valodas ‘Weinbergschnecken’, burtiski tulkojot – vīna kalna gliemeži. Pārņemot šo nosaukumu latviešu valodā, tas ticis saīsināts uz vīngliemeži.
Visiem vīngliemežiem čaula ir savīta uz labo pusi. Uz vairākiem tūkstošiem gliemežu var gadīties atrast vienu tādu, kuram čaula savīta uz pretējo pusi. Šis īpatnis ieguvis nosaukumu „gliemežu ķēniņš”.„Gliemežu ķēniņs” ir interesanta dabas parādība, bieži to neizdodas sastapt, tādēļ katru, kam izdevies atrast šādu gliemezi, lūdzam to darīt zināmu Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejam. Galvenais interesē atrašanas vieta, laiks un gliemeža dzīvesvietas raksturojums. Adrese: Kronvalda bulv. 4, LV-1586, Rīga, LU Zooloģijas muzejs, M.Rudzītei, 7034881, e-pasts Mudite.Rudzite@lu.lv
Reklāma
Vīngliemežu audzēšana ir viens no netradicionālās lauksaimniecības veidiem, kas Latvijā sāka veidoties 90-to gadu vidū, bet nespēja kļūt par ražīgu un ienesīgu nozari.
Francijā dabā vīngliemeži ir izzuduši, jo klimats kļuvis par sausu, bet mūsu klimatā tie izaug lieli, sulīgi, gaļīgi.
Tev patiks šie raksti
