Senā Roma0

Apenīnu pussala bijusi apdzīvota jau senajā akmens laikmetā. 3. gadu tūkstotī p.m.ē. šeit sāka attīstīties lopkopība, bet 2. gadu tūkstotī p.m.ē, apgūstot bronzas ieguves prasmi, iedzīvotāji aizvien vairāk sāka nodarboties ar zemkopību.Par senākajiem Itālijas iedzīvotājiem nav drošu ziņu, bet ir zināms, ka 2.gadu tūkstotī p.m.ē šeit dzīvojušas vairākas savstarpēji radniecīgas ciltis, kuras tiek kopīgi sauktas par italikiem. Lielākā nozīme turpmākajā vēstures gaitā bija divām no šīm ciltīm - latīņiem un sabīņiem, kuras apdzīvoja Vidusitāliju.Jau 2. gadu tūkstotī p.m.ē Itālijas dienvidos sāka apmesties grieķu kolonisti, bet no 8. līdz 6. gs. p.m.ē grieķu kolonijas aizņēma jau visu Dienviditālijas piekrasti, kā arī Sicīlijas salu.Ap to laiku, kad Apenīnu pussalas dienvidos veidojās un nostiprinājās grieķu kolonijas, tās vidusdaļā ienāca etruski. Etruski bija samērā attīstīta tauta, kurai bija sava rakstība. Etrusku alfabēts bija līdzīgs grieķu alfabētam, tomēr viņu atstātie rakstu pieminekļi vēl līdz šim nav izlasīti, jo nav zināmi viņu valodas pamati.1.gadu tūkstoša vidū Itālijā ienāca ķeltu, jeb gallu ciltis. Galli šajā laikā sāka apmesties arī tagadējās Francijas teritorijā. 1. gadu tūkstoša p.m.ē vidū Itālijas iedzīvotāju sastāvs bija dažāds. Ziemeļrietumos dzīvoja ligūri, kuri it kā esot bijuši Apenīnu pussalas senākie iemītnieki. Vidusitālijā atradās etrusku novads - Etrūrija, kā arī italiku cilšu apdzīvotie novadi. Vienā no italiku novadiem - Latijā, kas atradās Tibras upes lejtecē, dzīvoja latīņu cilts, kas lika pamatus vēlākajai Romas lielvalstij. Itālijas dienvidos atradās grieķu kolonijas.

Ap to laiku, kad Apenīnu pussalas dienvidos veidojās un nostiprinājās grieķu kolonijas, tās vidusdaļā ienāca etruski. Etruski bija samērā attīstīta tauta, kurai bija sava rakstība. Etrusku alfabēts bija līdzīgs grieķu alfabētam, tomēr viņu atstātie rakstu pieminekļi vēl līdz šim nav izlasīti, jo nav zināmi viņu valodas pamati.1.gadu tūkstoša vidū Itālijā ienāca ķeltu, jeb gallu ciltis. Galli šajā laikā sāka apmesties arī tagadējās Francijas teritorijā. 1. gadu tūkstoša p.m.ē vidū Itālijas iedzīvotāju sastāvs bija dažāds. Ziemeļrietumos dzīvoja ligūri, kuri it kā esot bijuši Apenīnu pussalas senākie iemītnieki. Vidusitālijā atradās etrusku novads - Etrūrija, kā arī italiku cilšu apdzīvotie novadi. Vienā no italiku novadiem - Latijā, kas atradās Tibras upes lejtecē, dzīvoja latīņu cilts, kas lika pamatus vēlākajai Romas lielvalstij. Itālijas dienvidos atradās grieķu kolonijas.

Par Senās Romas pirmsākumiem ir saglabājušās tikai teikas un nostāsi, ko vēlākajos laikos pierakstījuši rakstnieki. Teikas vēsta,ka pēc Trojas izpostīšanas, daļa trojiešu karavadoņi EnejsEneja]] vadībā atstājuši dzimteni un devušies tālajā ceļā uz Itāliju, kur pirms daudzām paaudzēm dzīvojuši viņu senči. Enejs ar saviem pavadoņiem ieradies Latijā, kur viņus draudzīgi uzņēmis vietējais valdnieks Latīns. Enejs apprecējis Latīna meitu Lavīnu, tādēļ trojiešiem bijis jākaro ar latīņu kaimiņu ciltīm, kuru vadoņi arī bija cerējuši apprecēt Latijas valdnieka meitu. Cīņā trojieši uzvarējuši, un pēc Latīna nāves Enejs kļuvis par Latijas valdnieku. Eneja dēls Askanijs Jūls nodibinājis pilsētu Albalongu, kura kļuvusi par Latijas galvaspilsētu. Četrpadsmit paaudzes Eneja pēcteči valdījuši Albalongā. Četrpadsmito valdnieku Numitoru padzinis viņa brālis Amūlijs. Kad Numitora meitai Rejai Silvijai piedzimuši dēli - dvīnīši, kuru tēvs bijis pats kara dievs, Amūlijs licis tos iesviest Tibras upē. Dvīņu brāļus - Romulu un Remu - no nāves izglābusi vilku māte, kas viņus izvilkusi no ūdens un pabarojusi. Zēnus atradis kāds gans, kurš viņus izaudzinājis. Brāļi izauguši un uzzinājuši, kas ir viņu vecāki, padzinuši ļauno Amūliju un atdevuši varu īstajam valdniekam - vectēvam Numitoram. Brāļi kopā ar saviem kaujas biedriem sākuši celt pilsētu Palatīna pakalnā, kas atradās Tibras lejtecē, 25. kilometrus no jūras. Reiz brāļi saķildojušies un ķērušies pie ieročiem. Rems cīņā kritis, un Romuls palicis par vienīgo jaunās pilsētas valdnieku. Viņa vārdā šī pilsēta nosaukta par Romu. Tas esot noticis 753. gadā p.m.ē. Šis gads arī vēl tagad tiek uzskatīts par Romas dibināšanas gadu.

Kā liecina arheoloģiskie izrakumi, tagadējās Romas teritorijā atradušies vairāki pakalni, kuri bijuši apbūvēti jau 1.gadu tūkstotī p.m.ē. Šeit blakus, viena otrai, dzīvojušas dzimtas, kuras bijušas no dažādām ciltīm - gan latīņu, gan sabīņu. Pirmsākumā kā vieni,tā otri bijuši lopkopji - gani, bet ar laiku sākuši apgūt ielejas starp pakalniem un nodarboties ar zemkopību. Laika gaitā apmetnes paplašinājušās, saplūdušas kopā un izveidojusies viena liela, kopīga apmetne ar nocietinājumu vaļņiem. Tā sākusi veidoties Romas pilsēta.Var uzskatīt, ka Romā pirmsākumā valdījuši gan latīņi, gan arī sabīņi, bet tad Romu pakļāvuši etruski un par tās valdnieku kļuvis kāds Etrūrijas karavadonis Tarkvīnijs. Tarkvīnija Senā valdīšanas laikā Romā izvērsusies plaša celtniecība: nobruģēts pilsētas laukums, ierīkota kanalizācija. Tarkvīnijs ticis nogalināts. Viņa dēls Servijs Tullijs turpinājis uzsāktos celtniecības darbus - uzbūvējis spēcīgu aizsargmūri, kā arī veicis vairākas izmaiņas valsts pārvaldē un izveidojis spēcīgu karaspēku. Pēc leģendas pēdējais valdnieks Senajā Romā bijis etrusks Tarkvīnijs Lepnais. Viņa lielās nežēlības dēļ tauta sacēlās un izraidīja viņu no Romas 510. gadā p.m.ē. Pēc tam tika nodibināta republika

Roma bija aristokrātu republika, bet Atēnas - demokrātu republika.Augstākā valsts vara piederēja senātam. Par senāta locekļiem - senatoriem - varēja kļūt tikai patricieši. Tautas sapulces nekādus valsts pārvaldes jautājumus neapsprieda, tikai pieņēma vai noraidīja senāta ierosinājumus. Tiešo valsts pārvaldīšanu veica divi konsuli, kurus tautas sapulcē ievēlēja uz vienu gadu. Kara laikā konsuli komandēja karaspēku. Konsulus pastāvīgi pavadīja 12 liktori.Liktoru pienākums bija apsargāt konsulus un izpildīt sodus. Liktoriem bija īpaša amata zīme - rīkšu saišķis ar tajā iespraustu cirvi. Tas nozīmēja, ka konsuli varēja piespriest arī nāvessodu.Ja Romas valstij draudēja sevišķas briesmas, senāts visu varu nodeva vienam cilvēkam - diktatoram - personai ar neierobežotu varu. Diktatoru iecēla uz 6 mēnešiem. Pēc tam viņa vara beidzās. Romas republikā bija liels skaits dažādu valsts darbinieku. Visām amatpersonām bija jāveic savs darbs bez atalgojuma - tas skaitījās goda pienākums.

Pieaugot iedzīvotāju skaitam, aizvien biežāk izcēlās pilsētu savstarpējie kari.Kad romieši padzina savu valdnieku- etrusku Tarkvīniju Lepno, etrusku pilsētas Klūzijas valdnieks centās to ieņemt, lai atjaunotu etrusku varu. Romai palīgā devās citas latīņu pilsētas, un etrusku karaspēks tika sakauts. Drīz pēc tam Roma sāka karu ar saviem bijušajiem sabiedrotajiem. Viss 5.g.s. p.m.ē pagāja Romas cīņās gan ar etruskiem, gan arī ar kaimiņu latīņu ciltīm. Cīņās Roma pakāpeniski pakļāva savai virskundzībai vienu Latijas pilsētu pēc otras.4.g.s. p.m.ē beigās Romai uzbruka spēcīgs ienaidnieks - gallu ciltis, kuras jau 5.g.. p.m.ē bija ienākušas Ziemeļitālijā. 390.gadā p.m.ē galliem izdevās ieņemt Romas pilsētu un to nodedzinsāt. Neieņemts palicis tikai stipri nocietinātais, gandrīz nepieejamais Kapitolija pakalns.Galli no sagrautās Romas pilsētas aizgājuši. Iespējams, ka romieši tiem samaksājuši izpirkšanas maksu - zeltā. Pēc gallu aiziešanas pilsētu vajadzēja no jauna nocietināt. Tomēr no jauna pastāvēja draudi, ka galli no jauna var iebrukt Latijā, tādēļ latīņi paši sāka apvienoties ar Romu. 4.gs vidū latīņu apvienībai sāka pievienoties arī citas Vidusitālijas ciltis. Romas ietekme pastiprinājās aizvien vairāk.

Latijas novadam blakus, Itālijas rietumu piekrastē atradās auglīgais Kampānijas novads.Kampāniju tiecās iekarot Apenīnu kalnu iemītnieki samnīti. 343. gadā p.m.ē samnīti iebruka Kampānijā un aplenca tās galveno pilsētu Kapuju. Romieši devās palīdzēt un karš beidzās ar Romas uzvaru.Pēc uzvaras pār samnītiem Romai no jauna nācās karot ar galliem. Arī šajās cīņās romieši guva uzvaru. Tagad jau gandrīz visa Vidusitālija un Ziemeļitālija atradās Romas ietekmē. Gan tās ciltis, kuras labprātīgi pievienojās Romai, gan arī ar varu pakļautās kļuva par Romas sabiedrotajiem.

264. gadā p.m.ē savā starpā sāka cīnīties divas grieķu polisas Sicīlijā - Mesīna un Sirakūzas. Cīņā Sirakūzām palīdzēja Kartāga, bet Mesīna savukārt aicināja palīgā Romu. Romieši pieveica kartāgiešus, kā arī Sirakūzu karaspēku. Sirakūzu valdnieks Hierons bija spiests noslēgt ar Romu miera līgumu.Pirmā pūniešu kara laikā (264-241 g.p.m.ē) Roma zaudēja savu karafloti un to atkal atjaunoja 256. gadā p.m.ē. Romiešu karaspēks aplenca Kartāgu un Roma, pārliecināta par uzvaru, noraidīja kartāgiešu piedāvājumu noslēgt mieru. Veiksme uzsmaidīja kartāgiešiem un Roma cieta lielus zaudējumus. 241.gadā p.m.ē romieši guva ievērojamu pārsvaru un Kartāga zaudēja savas kolonijas ne tikai Sicīlijā, bet arī Sardīnijas un Korsikas salās. Roma savukārt ieguva īpašumus ārpus Itālijas robežām. Otrais pūniešu karš (218-201 g.p.m.ē) Kartāga nespēja samierināties ar ietekmes zaudējumu Vidusjūrā un sāka sagatavoties jaunam karam pret Romu. Viens no ietekmīgākajiem Kartāgas karavadoņiem- Hamilkārs Barka-iecerēja vispirms nostiprināt Kartāgas varu Spānijā un tad kopīgi ar šajā zemē dzīvojušajām ciltīm doties karagājienā pret Romu pa sauszemi, iebrūkot Itālijā no ziemeļiem. 273 gadā p.m.ē Hamilkārs dēvās uz Spāniju.Sākumā spāņu ciltis drosmīgi pretojās kartāgiešiem. Cīņas turpinājās kādus desmit gadus un kartāgieši pakļāva lielāko daļu no tagadējās Spānijas.Tur Hamilkārs nodibināja nocietinātu pilsētu - Jauno Kartāgu, kura kalpoja kartāgiešiem par atbalsta punktu. Dažus gadus pēc Hamilkāra Barkas nāves par Kartāgas karaspēka pavēlnieku tika iecelts viņa dēls Hannibals. 218.gadā p.m.ē Hannibals ar milzīgu karaspēku devās gar tagadējās Francijas dienvidpiekrasti uz Alpu kalniem, lai paveiktu sava tēva iecerēto uzbrukumu romiešiem Ziemeļitālijā. Pārejot Alpus, Hannibala karaspēkam bija jāpārvar milzīgas grūtības. Bija jau rudens sākums. Kalnos sāka snigt sniegs, klintis apledoja. Simtiem pajūgu, zirgu, vēršu un cilvēku slīdēja, iegāzās aizās. Nonākot Ziemeļitālijas līdzenumos Hannibalam bija palikusi mazāk kā puse no sākotnējā karaspēka. Tas neatturēja Kartāgas karavadoni uzsākt cīņu ar romiešu vienībām un sakaut tās. Visās kaujās Hannibals sevi parādīja kā izcilu karavadoni, kurš prata izmantot jebkuru pretinieka pieļauto kļūdu.