Pat meža puķudobē vecais celms nosēts ar suņusēnēm.
Zinu, zinu - kāds tudaļ teiks, ka tās ir celmenes, bet man tās vienmēr ir bijušas suņusēnes un nekad tās neēdīšu.
Tagad var dārzā redzēt puķes, kas iztur salnas un nebīstas aukstuma. Atraitnītes turas pavisam braši starp sabirušājām ābeles lapām.
Čīkstenes ziedi kluvuši tumši sarkani.
Man ir viena ilgdzīvotāja vīteņroze, kas vienmēr spītē aukstumam un uzzied.
Alisītes joprojām kā balts paklājs.
Man kā praktiskai latvietei vienmēr dobē ir salaizturīgās selerijas.
Arī rukola nemaz salnās necieta
Pētersīļu vēlais sējums iepriecinās vēl pavasarī. Vēl jau kāda jaunā dille zaļo arī.
Jaunās skābenes arī sala nebaidās.
Vienmēr liela zaļumu bunte brauc līdzi uz Rīgu kārtējam tēriņam. Spinātus vairs pat redzēt negribu, tos esam attēdušies gan mēs, kan kaimiņi. Šodien tos meita vēl gluži lietojamus ar lāpstu sakapā un ierok turpat zemē.
Ooo, Tev arii alisiites veel zied! 
Par seeniiteem atsevishkjs paldies! Taads skaistums, ka elpa aizraujas 
Tā,kas līdzīga mušmirei, manuprāt, ir saulsardzene. Smaržo pēc riekstiem un ir ļoti garšīga, ēdama arī svaiga
