Sheit būs dažu vislielāko slepkavu attēli. Ir par ko aizdomāties ticiet man.
Viss ņemts no wikipēdijas!
Pasaules vēstures lielākās slepkavas23
28
11
Ādolfs Hitlers (dzimis 1889.gada 20.aprīlī, miris 1945.gada 30.aprīlī) - NSDAP līderis, no 1933. līdz 1945. gadam Vācijas kanclers, valdības galva, valsts galva un diktators. Pārliecināts veģetārietis un smēķēšanas pretinieks. Vadīja valsti laikā, kad tā atguvās no sakāves Pirmajā pasaules karā un Lielās ekonomiskās krīzes, īsā laikā atjaunoja ekonomiku un armiju, tādējādi kļūstot par vienu no varenākajām un agresīvākajām Eiropas valstīm. Hitlera centieni izveidot Lielvāciju, anektējot Austriju, un iebrūkot Čehoslovākijā un Polijā, bija viens no Otrā pasaules kara izcelšanās iemesliem. Totālā kara taktikas izmantošana gan no ass valstu, gan sabiedroto puses noveda pie lielas Eiropas daļas iznīcināšanas. Hitlers atbildīgs par Vācijas rasu politiku, holokaustu, kā arī miljonu civiliedzīvotāju nāvi un piespiedu pārvietošanu. Lai gan viņš cerēja izveidot tūkstošgadu Reihu, savu dzīvi beidza, izdarot pašnāvību Berlīnes bunkurā. Ādolfs Hitlers ir dzimis 1889. gada 20. aprīlī Braunavā pie Innas - mazā pilsētiņā uz Austrijas un Vācijas robežas, kas tolaik ietilpa Austroungārijas valstī. Skolas pirmajās klasēs Hitleram bija labas sekmes, taču tās pasliktinājās 6. klasē, kad viņš mācījās Lincas reālskolā. Pats Hitlers sapņoja kļūt par gleznotāju, taču viņa tēvs vēlējās, lai Ādolfs iet viņa pēdās un kļūst par ierēdni. 1903.gada 3.janvārī, 65 gadu vecumā Hitlera tēvs Aloizs Hitlers mirst. 16 gadu vecumā Hitlers pamet skolu un dodas uz Vīni ar mērķi kļūt par mākslas studentu. 1907. un 1908.gadā Hitleru divreiz neuzņem Vīnes Mākslas akadēmijā dēļ "talanta trūkuma", ko viņš smagi pārdzīvoja. Hitleram ieteica kļūt par arhitektu, jo viņam labi padevās arhitektoniskas skices un zīmējumi. 1913.gadā, 24 gadu vecumā, Hitlers atstāj Vīni un dodas uz Vāciju. Sākoties Pirmajam pasaules karam viņš brīvprātīgi piesakās dienestam Vācijas armijā un tiek nosūtīts uz fronti, kurā viņš pilda ziņneša pienākumus, aktīvi neiesaistoties karadarbībā. Viņš uzdienas līdz kaprāļa pakāpei (augstāku pakāpi viņš nevarēja saņemt pēc reglamenta, jo nebija Vācijas pilsonis) un par varonību kaujas laukā saņēma Dzelzs krustu, kas bija Vācijas augstākais militārais apbalvojums. 1918.gadā viņš saindējas gāzu uzbrukuma laikā un kara beigas sagaida slimnīcā. 1919.gadā Hitlers iestājas nelielā politiskā partijā ar nosaukumu Vācu strādnieku partija. Tur viņš sevi parāda kā talantīgu oratoru un ātri vien iekaro popularitāti. 1921. gadā, viņš kļūst par partijas līderi. Partija nomaina nosaukumu uz Nacionālsociālistiskā Vācu Strādnieku partija (NSDAP, vācu: Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei). 1923.gadā Hitlers neveiksmīgi mēģina izdarīt valsts apvērsumu, kas iegājies vēsturē kā Alus pučs. Viņu tiesā par valsts nodevību un viņam piespriež 5 gadu ieslodzījumu Landsbergas cietumā, taču vēlāk sodu samazina un viņu atbrīvo jau pēc nepilna gada. Ieslodzījuma laikā Hitlers saraksta grāmatu Mana Cīņa (vācu: Mein Kampf). Hitleram iznākot no cietuma, viņa partija bija nožēlojamā stāvoklī, un viņam vajadzēja pielikt daudz pūļu lai to atjaunotu. Par pagrieziena punktu viņa ceļā uz varu kļuva Lielā depresija, kas aizsākās ar Ņujorkas fondu biržas krahu 1929.gadā. Ar katrām nākamajām Reihstāga vēlēšanām Hitlera partijas ietekme pieauga un 1933.gada 30.janvārī prezidents Pauls fon Hindenburgs uztic Hitleram veidot Vācijas valdību. Drīz vien Hitlers ar dažādiem līdzekļiem palielina varu līdz kļūst par absolūtu diktatoru. 1939.gada septembrī Hitlera vadītā Vācija iebrūk Polijā, ko mēdz uzskatīt par Otrā pasaules kara sākumu. 1945.gada 30.aprīlī, kad ir skaidrs, ka karš Vācijai ir zaudēts, Hitlers ar savu sievu izdara pašnāvību Berlīnes bunkurā. PSRS pārstāvji deklarēja, ka tie atrada Hitlera mirstīgās atliekas, kuras atpazina pēc žokļa, taču tiešu pierādījumu tam nav.
Mao
Reklāma
Dzimis Saūdu Arābijā, jemeniešu izcelsmes ļoti bagātā celtniecības uzņēmēja Mohammada bin Ladena (1908.-1967.) ģimenē kā septiņpadsmitais bērns (no 52). Bērnību pavadījis Hidžazā. Esot bijis izteikti reliģiozs. Priekš arāba ļoti gara auguma - 194 cm garš.[2] Kādu laiku dienēja šariata policijā, kuras uzdevums ir uzraudzīt, cik cītīgi Saūdu Arābijas iedzīvotāji ievēro reliģijas noteiktās uzvedības normas. Pēc tēva nāves 1967. gadā mantojis vairāk nekā 250 000 000 USD lielu paša kapitālu, ieņēmis vadošus amatus ģimenes uzņēmumā. 1979. gadā absolvējis karaļa Abdel Aziza universitātes (Džidā) Ekonomikas un menedžmenta fakultāti. Sākot ar 1989. gadu aktīvi nodarbojās ar uzņēmējdarbību, izveidojot vairāk nekā 60 uzņē°umu, no kurām daudzām centrālie biroji atradās Rietumos. Terorisma eksperta un rakstnieka Rolāna Žakāra grāmatā "Osamas bin Ladena vārdā" minēts, ka Osama investējis simtiem miljonu USD Skandināvijā (Zviedrijā - 150 000 000 kronu, Norvēģijā - 420 000 000 kronu utt.), kur viņu interesējušas ar zemkopību un piena produktu saistītās rūpnīcas.[3] 1991. gadā par opozīcijas atbalstīšanu izraidīts no Saūdu Arābijas un pārcēlās uz dzīvi Sudānā. Nodarbojās ar celtniecību un ceļu būvi (viņa uzņēmumi izbūvēja aptuveni 1200 km cietā seguma ceļu), Hartumā uzcēla farmācijas rūpnīcu[4] un pētniecības centru. 1996. gadā pēc Rietumu lielvalstu pieprasījuma tika izraidīts no Sudānas un pārcēlās uz dzīvi Afganistānas Islāma Emirātā. 2001. gadā pameta to un kopš tā laika par viņa atrašanās vietu un dzīvi nekas konkrēts nav zināms. [izmainīt šo sadaļu] Teroristiskā darbība Osama 1997. gadā intervijas laikā Jau 16 gadu sācis simpatizēt Saūda Arābijas reliģiski-politiskajai opozīcijai, kuras mērķis ir gāzt represīvo un autoritāro monarhiju. Tā kā lielā mērā valdošais režīms balstās uz ASV militāro un politisko palīdzību, 90. gadu vidū savu darbību pavērsa pret ASV uzskatot, ka piespiežot Savienotās valstis aizvākties no Tuvajiem Austrumiem, Saūdu dinastijas vara kritīs pati no sevis.
Vladimirs Uļjanovs, biežāk pazīstams kā Ļeņins (krievu: Влади́мир Ильи́ч Улья́нов, Ле́нин, dzimis 1870. gada 10. aprīlī (22. aprīlī pēc jaunā stila) Simbirskā, miris 1924. gada 21. janvārī Gorkos pie Maskavas) bija Krievijas revolucionārs, boļševiku partijas līderis, pirmais PSRS vadītājs un ļeņinisma ideoloģijas dibinātājs. Tiek uzskatīts par vienu no XX gadsimta ietekmīgākajiem politiķiem.Dzimis Krievijas vidienes provinces pilsētā - Simbirskā (mūsdienu Uļjanovskā) skolu inspektora ģimenē. 1887. gadā Uļjanovu izslēdza no Kazaņas universitātes radikālo uzskatu dēļ. Tajā pašā gadā viņa brāli Aleksandru Uļjanovu sodīja ar nāvi par atentātu pret caru Aleksandru III. Ļeņins turpināja mācības pašmācības ceļā un 1881. gadā ieguva jurista licenci. Strādājot kā jurists Sanktpēterburgā, viņš iepazinās ar Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa darbiem. Tā kā marksisms bija Krievijā aizliegts, drīz vien Ļeņinu apcietināja un ieslodzīja cietumā uz gadu, bet pēc tam izsūtīja uz Sibīriju. 1898. gada jūlijā Sibīrijā Ļeņins apprecēja revolucionāri Nadeždu Krupskaju. 1899. gadā tika publicēts viņa darbs Kapitālisma attīstība Krievijā. 1900. gadā Ļeņinam tika ļauts atgriezties no Sibīrijas. Tūlīt pēc tam Ļeņins izceļoja uz Eiropu, kur viņš sāka organizēt marksistu laikraksta Iskra izdošanu un kļuva par vienu no vadošajiem Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP) biedriem. 1903. gadā, pēc Ļeņina disputa ar citu ievērojamu KSDSP biedru Jūliju Martovu, partija sašķēlās divās frakcijās - radikālajā (boļševikos (lieliniekos)) un mērenajā (meņševikos (maziniekos)). 1907. gadā Ļeņins pārcēlās uz Somiju, jo politiskais režīms Somijas liekņazistē bija liberālāks nekā pārējā Krievijā. Ļeņins ceļoja arī pa Eiropu, apmeklējot daudzus sociālistu pasākumus, dažādos laika periodos uzturoties Londonā, Parīzē un, 1. Pasaules kara laikā, Ženēvā. Sākoties karam, pamazām sabruka Otrā internacionāle, jo daudzas Eiropas sociālistu partijas atbalstīja savu valstu valdības kara jautājumā. Ļeņina boļševiki bija viena no nedaudzajām grupām, kas stingri uzstājās no šķiriskajām, nevis nacionālajām pozīcijām. Pēc cara Nikolaja II gāšanas Februāra revolūcijā, Ļeņins atgriezās no Ženēvas Krievijā. Vēsturnieki uzskata par ļoti ticamu, ka šo Ļeņina soli finansiāli atbalstīja Vācijas valdība, lai novājinātu savu pretinieku - Krieviju. Viņš kļuva par boļševiku līderi un publicēja savas Aprīļa tēzes, kurās runā par Kerenska pagaidu valdības kļūdām un izvirza mērķi gāzt šo valdību un nodibināt proletariāta diktatūru. 1917. gada jūlijā Ļeņinu apsūdzēja sadarbībā ar vāciešiem un viņš bija spiests slēpties Somijā. [izmainīt šo sadaļu] Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada oktobrī boļševiki ar Ļeņinu un Trocki priekšgalā izdarīja apvērsumu un pārņēma varu Krievijā (skat. Oktobra revolūcija). 1917. gada 8. novembrī Ļeņins kļuva par Tautas Komisāru padomes priekšsēdētāju (premjerministru). 1918. gada 3. martā tika noslēgts separāts Brestļitovskas miera līgums starp Krieviju un Vāciju. Krievija izstājas no 1.pasaules kara, tomēr zaudēja ievērojamas teritorijas (mūsdienu Baltijas valstis, Baltkrieviju, Ukrainu). Ļeņins padzina demokrātiski ievēlēto Satversmes sapulci, kurā boļševiki bija mazākumā, un aizliedza citas politiskās partijas. 1918. gada 30. augustā esere Fanija Kaplāne veica atentātu pret Ļeņinu, ievainojot to. Krievijas Pilsoņu kara laikā Ļeņins ieviesa kara komunismu. Pēc kara beigām, mēģinot glābt ekonomiku, tika ieviesta Jaunā ekonomiskā politika (neps), kas atļāva ierobežotu privātu uzņēmējdarbību. Saasinoties veselības problēmām, 1922. gada maijā Ļeņins tika paralizēts. Pēc sirdslēkmes 1923. gada martā viņš zaudēja jebkādas kustības un runas spējas. Ļeņina ceturtā sirdstrieka 1924. gada janvārī izrādījās nāvējoša. [izmainīt šo sadaļu] Pēc nāves Ļeņins pēc savas nāves tika iebalzamēts un viņa mūmiju ievietoja mauzolejā Maskavas centrālajā laukumā (Sarkanajā laukumā). Ļeņina mauzolejs kļuva par PSRS centrālo tribīni, no kuras svētkos un citos svinīgos gadījumos valsts amatpersonas sveica iedzīvotājus. Pēc 1991. gada ar dažādu intensitāti noritējušas diskusijas par iespēju Ļeņina ķermeni apbedīt. Jau tūlīt pēc Ļeņina nāves, izveidojās Ļeņina personības kults. Daudzas pilsētas, rūpnīcas utt. nosauca Ļeņina vārdā. PSRS laikā gandrīz katrā kaut cik ievērojamā pilsētā centrālā iela bija nosaukta Ļeņina vārdā, bet pilsētas centrā bija Ļeņina piemineklis. [izmainīt šo sadaļu] Galvenās Ļeņina idejas * Komunistiskajai partijai nav jāgaida Marksa paredzējumu piepildīšanās, bet aktīvi jādarbojas kapitālisma iznīcināšanā. Partijai jābūt disciplinētai un stingri vadāmai. * Kapitālisms ir iegājis savā pēdējā stadijā - imperiālismā. Tā kā imperiālistiskās varas jau ir sadalījušas pasauli, kari ir neizbēgami, kamēr eksistē kapitālisms. * Revolūcija nenotiks visā pasaulē vienlaicīgi, bet gan imperiālisma visvājākajā posmā (Krievijā). Pēc tam darbaļaužu vara palīdzēs citu valstu strādniekiem atbrīvoties no kapitālisma. * Pēc kapitālisma nav iespējama tūlītēja pāreja uz komunismu, būs pārejas posms - sociālisms. * Nav tādas vispārcilvēciskās morāles, morāle vienmēr ir šķiriska. * Taktikā varas sagrābšanai visbūtiskākais ir sagrābt komunikāciju infrastruktūru - pastu, telegrāfu, tiltus.
Josifs Džugašvili, biežāk pazīstams ar vārdu Josifs Staļins (krievu: Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu: იოსებ სტალინი; dzimis 1878. gada 6. decembrī, miris 1953. gada 5. martā) bija gruzīnu izcelsmes padomju politiķis. No 1922. gada līdz 1953. gadam Staļins bija PSKP ģenerālsekretārs, tomēr no 20.-to gadu beigām faktiski valdīja kā neierobežots diktators. Šajos gados Staļins papildus Ģenerālsekretāra amatam ieņēma arī citus valsts amatus, bet valstī tika ieviests Staļina personības kults. PSRS Staļina laikā tiek uzskatīta par totalitāras valsts paraugu. Staļina valdīšanas laikā no agrāras Krievijas, veicot piespiedu kolektivizāciju un industrializāciju, tika izveidota pasaules mēroga lielvalsts, kas bija spēcīga rūpniecības un militārajā nozarē. Vienlaikus PSRS, salīdzinoši ar citām Eiropas valstīm, izcēlās ar valsts iedzīvotāju zemo dzīves līmeni, kas bija rezultāts tam, ka Staļins vairāk rūpējas par valsts militāri-industriālo varenību, nevis iedzīvotāju labklājību. Savu mērķu realizēšanai tika izmantotas plaša mēroga masu represijas. 2.pasaules kara laikā PSRS, kopā ar Sabiedrotajiem - Lielbritāniju un ASV, guva uzvaru karā pret nacistisko Vāciju un Japānu. Kara rezultātā Eiropa uz vairāk kā 50 gadiem sadalījās divās naidīgās nometnēs. Staļins ir uzskatāms arī par Latvijas neatkarības iznīcināšanas 1940. gadā galveno arhitektu un represīva režīma nodibināšanas autoru Latvijas PSR. Tā kā visas ziņas par Josifu Staļinu viņa valdīšanas laikā tika stipri cenzētas un pārveidotas, ir ļoti maz ticamu avotu par Staļina dzīvi. Papildus tam tā ir apaugusi ar daudzām leģendām un izdomājumiem.
