Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (04.11.2020)9

Pirmdienā aizgājuši zelli strādāt darbnīcā, bet gribējuši slinkot un nestrādājuši. Viņi tikai svilpojuši un sacījuši: «Meistars domā, ka mēs strādājam bet bija jau riktīgi!" Meistars dabūjis to zināt. Viņš atnācis sestdien darbnīcā, nosēdies un teicis: «Zeļļi domā, ka es došot naudu bet bija jau riktīgi!"

***

Kāds zobgalis reiz nodomājis izzobot skroderi. Viņš gājis skroderim klāt un prasījis: „Skroder, vai mērkaķim tu proti bikses uzšūt?" Skroderis atbildējis: „Panāc šurp, lai varu nomērīt!"

Vienā muižā dzīvojis bagāts kungs-muižnieks. Un kā jau bagātam cilvēkam, bijis muižā savs kalējs un necik tālu no muižas krogs. Un kāds tas kalējs? Ko viņš pa dienu nopelna, vakarā atkal nones krodzniekam par šņabi, atdod tam visu naudu. Sieva un bērni mirst badu un ģērbušies vecās driskās. Vienu dienu kalējs nav pabeidzis visu darbu un algu nedabū, bet uz krogu grib iet. Šis noiet krogū, bet jau labi vēlu, un prasa krodzniekam, lai dodot šoreiz uz parādu, bet krodznieks uzsauc: „Vācies laukā!" Kalējs vēl lūdz, lai dodot, bet krodznieks vēl uzbļauj: „Vācies laukā, mana kundze, freilenes un jaunkungi gul, un es arī gribu gulēt!" Kalējs vēl vairāk lūdz, lai dodot ko iedzert, bet nu krodznieks saķer viņu aiz apkakles, sadod ar celi pa sēžamo vietu un izgrūž pa durvīm laukā. Izgājis laukā, viņš nodomā: „Es viņa kroga durvis aiznaglošu." legājis vēl reiz krogā, viņš pasaka ari krodzniekam: „Es tavas kroga durvis aiznaglošu," un aiziet. Otras dienas vakarā viņš iedod sievai pulka naudas. Sieva brīnās, kur vīrs tik daudz naudas dabūjis un uz krogu arī vairs neiet. No rīta kalējam uz galda kapija un gārda zupa un vēl pašuj bērniem jaunas drēbes un sāk viņus skolā sūtīt. Kalējs atkal sastāsta tiem puišiem, kas pie viņa nāk kalt, kāpēc viņi staigā ar pastalām, lai labāk nopērk labus zābakus, bet lai nenes krodzniekam visu pelņu. Puiši sāk viņu klausīt un uz krogu vairs neiet. Saimniekam stāsta atkal, lai nenākot ar veciem dzelzs gabaliem un lai nenodzerot visu naudu, tad būšot labas mājas un varēšot braukt smukos ratos. Saimnieki arī viņam sāka klausīt. Krodzniekam klajas arvien sliktāk, arvien sliktāk, līdz jāsien jau valdziņš ap vēderu, sievai jau jāsāk skatīties, kur kāds maišelis, lai varētu apģērbties, freilenes un jaunkungi vairs nevar iet skolās. Krodznieks vairs nevar samaksāt kungam rentes, un tālab muižkungs atsaka krogu. Krodznieks iet uz pilsētu, bet viņam garām ejot, kalējs uzkliedz: „Es tavas kroga durvis aiznagloju, bet tu manas smēdes durvis nevari aiznaglot!"

Zīdu skroderis redz, ka puišelim šūtā fraciņa pavisam greiza izdevusies, tomēr negrib vainu uz sevi ņemt. Viņš groza puišeli un brīnās: „Greize vine ir, vai nu tā puisele, vai tā frakele!"

***

Viens žīdu skrodelis gājis pa ceļu. Ceļa malā sēdējis zaķis. Žīds iedomājies, ka tas kāds liels nezvērs, un viņam kļuvis bail. Viņš pielicis olekti pie pleca un uz zaķi mērķēdams, saucis: „Bēdz prom, es savs!" Viens mednieks, kas meža būdams arī ieraudzījis to zaķi, izšāvis un nošāvis to. 2īds iesaucies: „Uj, desmit gade es to olekte nesaje, bet nezināje, ka vine lādēte.

Kādās mājās par puisi dzīvojis kāds jauneklis, liels jokupēteris. Šais pat mājās uz dažām nedēļām apmeties arī kāds skroderis, apšūt mājiniekus. Skrodera vājā puse bijusi tā, ka viņš bieži mīlējis piedzerties. Tā arī kādu ritu pie brokasta galda skroderis ieradies piedzēries, kāpēc bijis loti izklaidīgs un, auzu ķīsēli ēzdams, skatījies apkārt. To izmantojis puisis. Kad skroderis atkal aizgriezies uz otru pusi, puisis mudīgi nolicis pie viņa šķīvja ķīseļa gabalu uz galda. Atgriezdamies skroderis pamanījis ķīsēla gabalu un domājis, ka tas viņam nokritis, tādēļ nosarcis, mudīgi to paķēris un noēdis. Viņam bijis kauns, ka citi, it īpaši saimniekmeita, redz, ka viņš tik neuzmanīgs. Pēc kāda brīža, kad skroderis atkal aizgriezies, puisis nolicis atkal pie viņa šķīvja ķīsēla gabalu, bet nu krietni lielu. Kad skroderis atgriezies, lai turpinātu ēšanu, tas ieraudzījis lielo ķīsēla gabalu un kļuvis vai gluži mēms no brīnumiem. Ilgu laiku tas brīnodamies skatījies ķīsēla gabalā, līdz beidzot nenocieties un teicis: „Lai nolādēts tas velna šņabis! Es jums saku, mīļie, no šīs dienas es to vairs ne mutē neņemšu, jo viņš taču mani var padarīt par gatavu cūku. Pirmīt jau es biju nosviedis aiz neuzmanības krietnu gabalu ķīsēla... brīnījos, brīnījos, sak', kā gan to esmu varējis, ka pats neesmu manījis... Bet nu, mani mīļie, uz galda esmu uzsviedis, sev nemanot, jau pusblodas lielu ķīsēla gabalu!"

Kāda ķēkša vienmēr slēpusi savu nodarbošanos. Viņa negribējusi, ka citi zina, ka viņa ķēkša. Viņa apkārusi drēbes ar diegiem, lai domā, ka viņa šuvēja. Bet bodes zelli to uzzinājuši un vienreiz piekāruši meitai pie mēteļa cūkas asti. Citi prasījuši, kas tad viņai tur karājoties? Meita, domādama, ka tas zīmējas uz diegiem, lepni atteikusi: „Ar ko katrs nodarbojas, tas katram karājas!"

***

Aiziet reiz pie kurpnieka, tā paša Pitliķa, kāda saimniece kurpes lāpīt. Bet kurpnieks noskaities, ka viņam nes tikai lāpīt un ne jaunus zābakus taisīt, saka: „Kas radījis, lai pestī!"

Reiz divi kurpnieki saderēja, ka viens varēšot nakti ar mironi vienā istabā būt. Labi. Vakarā tika ienests zārks, kurā bij ielīdis otrs kurpnieks. Pirmais itin mierīgi nosēdies un lāpījis savas kurpes. Ap pusnakti zārka vāks paceļas, un no zārka izkāpj mironis. Kurpnieks nebijis uz mutes kritis, iesitis mironim ar āmuru pa pieri un iesaucies: „Ja tu esi mironis, tad guli!"

***

Aizbraucis kurpnieks Olimps uz Rīgu. Mājā pārbraucis, viņš stāsta: „Tikko es iebraucu Rīgā, visi Rīgas kungi man priekšā un saka: „01imp, Olimp, nāc iekšā! Tēja, kapij\ priekšā. Lej tik iekšā! Dzer, ka līkš vien!"

Reiz kāds mūrnieks, kas nemaz savu amatu neprātis, solījies uztaisīt krāsni. Uztaisījis arī tad krāsni šķību, greizu. Gribēdams tikt no ķezas vaļā, viņš teicis savam zellim: „Jauci, tu pieturi to krāsni, kamēr es tieku projām!"

***

Kurpnieka māceklis, dabūjis loti mazu gaļas gabalu, sāk raudāt. Meistariene: „Kādēl tad tu raudi, dumjais puika?" Māceklis: „Tādēl, ka tam vēršam bija jāmirst tik maza gaļas gabaliņa dēļ!"

***

Reiz divi skroderi nebījuši vairāk dienu ēduši. Viens skroderis stāstījis: „Vai tu atminies, kā mēs toreiz Rīgā ēdām desas ar kāpostiem un dzērām alu?" Otram skroderim tecējušas siekalas, un tas sacījis: „Stāsti vēl reiz!"

Rīgas pirmajā attīstības laikmetā, kad ordenis bieži karoja ar pilsētu, pilsētai steidzami ievajadzējies nokrāsot lielgabalus. Cunftes meistari to neuzņēmās izdarīt. Gadījies kāds no Zeltiņu pagasta, kas dabūjis citus zelteniešus palīgā un lielgabalus nokrāsojuši 24 stundu laikā. Par to pilsētas dome atļāva zelteniešiem nodarboties ar „mālderniecību'\ Tad arī tas zeltenietis, kas tos lielgabalus krāsojis, gājis uz savu pagastu un aicinājis visus sava pagasta ļaudis uz Rīgu nodarboties ar amatniecību. Par to, kā viņi Rīgā ietikuši, kāds zeltenietis stāsta: „Kā mēs no Zeltiņu pagasta nācām trīs simti pīcdesmit moleri uz Rīgu strodāt —■ visi amatnīki vie, nevīna prosta strādnīka. Bet pīnākuši pī Juglas tilta, tā līls bars vornu pretī un negrib laist mūs Reigā īkšā. Bet ta nu beja karš ar vornām! Abet mūmsīm nekādu īruču nebeija, labi, ka vecajam „špaktele" beja līdz. Tad krita vornas un krita no mūsīm ar. Bet beigās gan mēs caur Bikernīku preidēm, caur smilšu kalnīm ītikām Reigā."

***

Kāds meistars, kas dzīvojis Pārdaugavā, no rīta braukdams pār tiltu, redz, ka viņa jaunceļamā mājā viss jumts kūp no skursteņiem. Paņēmis tālskatu, skatās. Kā ta! Uz jumta vesela rinda skursteņu, un visi kūp. Brīnījies un nevarējis nobrīnīties vien, kur tai mājai gadījušies tik daudz skursteņu. Tikai tuvāk piebraukdams, redzējis, ka tie nav viss skursteņi, bet viņa paša strādnieki sēdējuši uz jumta un kūpinājuši pīpes.