Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (04.11.2020)9

Par maz!

Es ļoti gribu, lai tu mani bildini, taču labi saprotu, ka ar vēlēšanos vien ir par maz. Tāpēc paņēmu līdzi šo pistoli.

***

Nē!

- Ja es aiziešu pie cita vīrieša, vai tev nebūs žēl? - Kāpēc lai es žēlotu svešu vīrieti?

***

Cieniet!

Vienmēr cieniet savus bērnus! Atcerieties - tieši viņi izlems, kurā pansionātā jūs dzīvosiet vecumdienās.

Rakstnieks.

- Klau, Sāra, ar ko nodarbojas tas pieklājīgais jauneklis, kas pie jums īrē istabu? - Viņš raksta un saņem labu naudu! - Ko viņš raksta? Romānus? Dzeju? - Vēstules Kanādas tēvocim!

***

Visu!

Mana sieva izdarīja visu, lai es atgrieztos ģimenē. Pie mammas.

***

Visneaizsargātākie.

Neprecēti vīrieši ir visneaizsargātākie. Jo viņiem nav ragi.

Reiz Vidzemē bija divi slaveni dakteri: P. Koknesē un K. Kempēnos. Kāds bagāts, bet visai skops valberģietis saslimst ar «džinksti galvā". Slimais nesūta vis pēc turienes ārsta, bet nosūta zirgu pēc savā laikā slavenā Kobijlinska uz Kempēniem. Otrā dienā dakteris klāt. Tas izmeklē slimnieku un konstatē, ka „džinkstis" ceļas no prusakiem, kas ieperinājušies veča netīrās ausīs. Ārsts izčakarē ausis un izvelk divus lielus un vienu mazāku prusaku. Džinkstis kā ar roku atņemts. Par 45 verstis tālo braucienu, dienas kavējumu un auss iztīrīšanu dakteris pieprasa 25 rubļus. „Vai, Dieviņ, cik dārgi prusaki!" slimnieks iesaucas. „Desmit rubļu gabalā!" «Paprasi, cik skursteņskrāpis ņemtu par tava skursteņa izslaucīšanu, ja tu tam liktu braukt šurp no Valmieras vai Cēsīm?" atcērt ārsts.

Kādam ārstam bijis jāiet uz mājām pie kāda slimnieka. Ejot viņš gājis caur mežu un paņēmis plinti līdzi, gribēdams drusku pamedīt. Ceļā to saticis kāds zemnieks un jautājis: „Kur jus iedami, daktera kungs?"— «Liepiņš ir ļoti slims, un man jāiet viņš apraudzīt." „Un jūs domājat, ka bez plintes netiksit ar viņu galā?" brīnījies zemnieks.

***

Kāds diloņslimnieks atbraucis uz lauku pilsētiņu ārstēties. Viņš sacījis kādam pilsētiņas iedzīvotājam: „Jūsu pilsētiņā tiešām veselīgs gaiss, laikam ilgi, kamēr-neviens nav miris?*' „Ja, pēdējos desmit gados miruši tikai divi cilvēki dakteris un aptieknieks!" jautātais atbildējis.

Reiz kads rakstnieks gulējis uz nāves gultas. Viņa draugs, sēdēdams uz gultas malas, klusi jautājis: „Kā jums iet?" „Man vairs neka neiet," tikpat klusi atbildējis mirstošais rakstnieks, „es eju!"

***

Nāca divi studenti no Tērbatas kājām caur Cēsīm, Kādu pusversti no pilsētas, grāvmalā, latviešu zemnieku satikuši, tie no pārgalvības gribēja to panerrot un tādēļ jautāja: „Saki, mīļais draugs, vai jūsu pilsēta jau šeitan iesākas, jeb kur citur tālāk?" Zemnieks tūliņ noprata, kas studentam prātā un tādēļ tam atbildēja tā: „Zinu gan, kungi, kā tas ir: kad nāk cilvēki, kam pilns prāts un saprašana, tie paši nojēdz, kā tur izskatās, kur pilsēta iesākas. Bet ģeķiem un plāna galdiņa urbējiem viss viena alga, vai tie pilsētas iesākumā vai beigās ieiet jeb iziet, no visa tie tik vien saprot, kā suns no mēneša."

Kāds students ar lielām pūlēm uznesis uz perona lielu saini un ar vēl lielākām pūlēm to iedabūjis vagonā. Vagonā bijis kāds laucinieks. Laucinieks smējies un teicis studentam, rādīdams uz galvu: „Te jums ir." Pēc tam rādījis uz roku un teicis: „Bet te jums nav." Students nodomājis atriebties. Viņš piegājis pie bremzes. Vilcis, vilcis, bet nevarējis atvilkt. Saimnieks piegājis klāt, atvilcis bremzi un apstādinājis vilcienu. Kad saimnieks samaksājis konduktoram soda naudu, tad students rādījis uz zemnieka roku un teicis: „Te jums ir," pēc tam rādījis uz galvu un teicis: „bet te jums nav."

Kāds zemnieks tiesājies ar muižkungu. Tā kā paši tiesas kungi bijuši muižnieki, tad zemnieks tiesu nedabūja. Mācītājs to mierinājis: „Ko nu jūs, zemnieks, daudz varat zaudēt!" „Vai jūs tā domājat, mācītāja kungs," zemnieks atbildējis, „man šķiet, ja zaķim plēš ādu pār acīm, tas viņam nesāp mazāk kā elefantam!"

***

Kāds „māleris" tiek aicināts pie tiesas kā liecinieks. Viņš pacel savu labo roku, kura ir melna ķā ogle. Tiesnesis saka: „Mans draugs, vai jūs nenovilksit cimdus?" „Maleris" atbild: „Mans kungs, vai jus neuzliksit brilles?"

Kurzemē laužu magazīnas uzraugs tapa zvērināts. Kad nu tam vajadzēja tos vārdus «ķeizariska majestāte" izteikt, viņš, varbūt pārklausījies, izteica: «Ķeizarisks maizestēvs". Bet kad pēcāk citi par to gribēja smieties, tad vīrs tiem atbildēja: „Tos vārdus «ķeizariska majestēte", tos es nesaprotu, bet tos es saprotu, ka mūsu mīlam zemestēvam tas godavārds ~maizestēvs" par visu zemi gan nākas, jo bez viņa gudras un stipras savaldīšanas slinkie strādniekiem, netaisnie taisniem, spēcīgie nespēcīgiem maizi apēstu, un pēcgalā mums visiem pienāktu trūkums."

Skrīveris, gribēdams izsmiet kādu saimnieķeli, kas valkājis brilles, teicis: „Ei, klausies, kam tu staigā ar nesieniem uz deguna?!" Zemnieciņš apstājies, apskatījis skrīveri no galvas līdz kājām un tad domīgi teicis: „Jā, bet vai tu, areče, vēl „mandagā" nelaidi «cirkuli" apkārt, ka ar klibiem zirgiem nedrīkst apkārt braukāt? Un pats tu ej, ka koka kāja vien klaudz."

***

Kāda saimnieka suns bija sakodis otra saimnieka cūku. Abi gājuši pie tiesas sūdzēt. Kad tiesnesis prasījis, kā tas tur noticis, tad viens tūdaļ ņēmis stāstīt: «Redziet, cienīgs žēlīgs lielskungs, tas bija tā: ja jūs būtu tā cūka un es tas suns, jūs līstu caur to sētu, un es iekostu jums astē."

Vidzemē Lauteres muižas kungu kapos kādu nakti puiši bija aplauzuši čuguna krustus. Tas bijis tajos laikos, kad tikko bijušas atceltas draudzes tiesas un ievestas miertiesas. Lauteres barons, Jēkabs fon Klote uz aizdomu pamata licis apcietināt vairākus puišus. Pie miertiesas, kur bijuši ir apsūdzētājs, ir apsūdzētie, tiesnesis visus izsaucis pēc kārtas, lai pārliecinātos, vai ir ieradušies. Tiesnesis jautājis arī pēc Jēkaba Klotes. Neviens neatsaucies. Jautājis otrreiz ari neatsaucies. Citi atbildējuši, ka esot gan un norādījuši uz Kloti. Tas arī paskaidrojis: „Es neesmu Jēkabs Klote, bet Jakob fon Klot." Bet lielkungam šoreiz nospriestas trīs dienas aresta.