Mežsargs grib apķīlāt sēņu māmiņas, kas bez atļaujas mežā sēņo. Māmiņas it lepni atbild: „Augsti cienītais kungs, tev plinte plecos, un tu gribi ar sēnēm krāmēties, āre kokā mednis!"
***
Kāds igauņu gala vīrs sadomājis zaķus šaut. Bet dēli teikuši, ka neesot biszāļu. Tēvs lādējis kramenīcu ar skrotīm vien, jo „melnās smiltis dārgas". Izgājis laukā un laidis savu kramenīcu vaļā. Dēli prasot, kur tad zaķis, šie neredzot. Tēvs atbildējis: „Gan skrotis meklēs", un sūtījis dēlus, lai ejot un no paegļiem nesot zaķi mājās.
„Jā, godājamie mednieki," Vilkacis iesāka, „man nupat ienāca prātā kāds interesants gadījums, kuram varbūt, daudzi neticētu, ja es pats šinī notikumā nebūtu ņēmis dalību. Lieta šāda: „šovasar ar Kēpuru norunājām kādu dienu iet uz pīlēm. Runāts darīts; sataisāmies un ejam. Bet ejot pār kanālu man atmetas pulvera rags un iekrīt ūdenī. Ķēpurs, labs peldētājs būdams, ne sekundes nedomādams, metas uz galvas lejup. Domāju, nu labi ir: Ķēpurs, sak' manu pulvera ragu tūliņ iznesīs, un varēsim ceļu turpināt. Bet, ko jūs domājiet, mani kungi, elpas neatvilcis es gaidu veselu minūti, ka Ķēpurs pacelsies virs ūdens, gaidu divas minūtes, piecas, desmit, bet Kēpurs pazudis, kā daždien ūdenī iekritis. Nu, ilgāk nedomādams, metos es arī lejup. Un, ieķēries siekstā, sāku skatīties un meklēt, kur palicis mans Kēpurs. Un ko jūs domājiet, jā, vai kas to ticētu, ja es pats nebūtu to savām acīm redzējis: Kēpurs, atradis manu ragu un no viņa pārber pulveri savā ragā. leraudzījis mani, tūliņ gan, blēdis, iznira virs ūdens, bet es ar viņu vairs uz pīlēm negāju, un no šīs reizes es Ķēpura vairs nepazīstu."