Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (01.11.2020)6

Kādam kungam bijis sunītis vārdā Bobītis. Kungs vienmēr teicis: „Ir gan man tā Bobīt' gudr'! vis man vin zin, tikai runāt nemāk." Kādu dienu sulainis to izdzirdīs un teicis: „Jā, lielskungs, es zinu tādu vīru, kas var suņus iemācīt runāt." Kungs bijis loti priecīgs un prasījis: „Bet ēkš cik ilg' laik' viņš to Bobīt ēmācīs runāt?" „Nu, kādus pāra mēnešus Bobītim vajadzēs mācīties. Maksa 200 rubļu par mēnesi." Kungs bijis ar mieru. Viņš iedevis sulainim 400 rubļu un pavēlējis vest Bobīti pie skolotāja. Sulainis paņēmis Bobīti un aizgājis. Aizgājis labi tālu no muižas, viņš nositis Bobīti, apracis zemē un nācis atpakaļ. Muižā paziņojis kungam, ka aizvedis Bobīti mācībā. Pēc diviem mēnešiem braucis ar karieti Bobītim pakal. Atgriezies atpakaļ, stāstījis kungam, ka Bobītis runājot tīri labi, bet būšot vēl viens mēnesis jāmācās. Kungs iemaksājis vēl 200 rubļu. Pēc viena mēneša sulainis braucis atkal Bobītim pakal. Atgriezies muižā tīri nošļucis un stāstījis, ka Bobītis esot pavisam labi runājis un ceļā devis tik saprātīgas atbildes un jautājumus, ka brīnums, bet kad viņš piepēži ieprasījies, vai lielskungs vēl ar kēķšu knakstoties,, tad viņam uznākušas dusmas, un viņš Bobīti nositis. Viņš nu gan esot vainīgs, bet lai lielskungs par viņu apžēlojoties. Lielskungs to uzslavējis, iedevis vēl 50 rubļu un teicis: „Tas lab', ka tu to drank' ir nositis! Ja nu šito cienmāt dabūt zināt, kas tad būt? Tad drank sun' varēt vis muiž sajaukt!

Reiz teicis kāds barons savam sulainim Jankam: „Sakl man, Janka, to lietu, vai tu to zini: es vakaros aizeju gulēt ar labi pieēstu vēderu, un rītā tas ir ļoti tukšs, lai gan naktī netieku ne reizes ārā bijis?" Jancis pasmējies, teikdams: „Tur ir kāds zaglis, kas piezogas un to aiznes!" „Nu, Janka, vai tu nevarētu kādu nakti viņu nosargāt?" Uz ko šis atbild: „Varētu gan, bet tad jūs man iedodiet labu pletni, ar ko zaglim salaist." Kungs arī iedod. Janka nu nosēžas pie gultas sardzē. Līdz ko kungs pakustas, tā Janka tik uzvelk. Kungs kliedz: „Nesit mani!" Bet Janka atbild: Es jau jums nesitu, bet tikai tam zaglim, jo nav iespējams tik smalki tādam nieka zaglim iesist, lai jums neķertu." Otra naktī kungs ne par ko vairs nelicis Jankam sargāt

Vecais Laidzes barons fon Hāns labprāt mīlējis palielīties ar savu naudu. Kādreiz vairāki muižnieki sēdējuši Talsos «Muižnieku klubā". Starp tiem bijis arī vecais Hāns. Visi smēķējuši dārgus cigārus, un katrs uzteicis savus. Tā tie smēķējuši, un galu galā nākuši pie slēdziena, ka visdārgākais cigārs maksājot divdesmit kapeikas. Vecais Hāns tam nepievienojies. Neko daudz nedomājis, izvilcis no kabatas papīra simtnieku, satinis to, ielicis mutē, un it lepni satīto simtnieku aizdedzinājis.

***

Kādā Malienas muižā, grāvracis pēc nobeigta darba pieteicies pie īpašnieka, lai atmēra izrakto grāvi un izmaksā naudu. Tā kā visi barona ierēdni bijuši aizņemti ar darbiem, tad barons pats gājis grāvi mērīt. Grāvi izmērījis, barons aizsmēķējis cigāru un taisījies iet projām. Grāvracis tapis domīgs un kasījis pakausi. Barons apjautājies, ko šim vēl vajagot? „Bet, lielskungs," pabailīgi iebildis grāvracis, „otra puse grāvim vēl netika mērīta!" „Jā, ja, richtig, richtig! Es vilkdam' to dūm', mērīšan' pavisam piemirs'!" Pēc tam mērījuši grāvja otru malu un barons izmaksājis grāvracim divkāršu algu.

Nabaga vīra meita bijusi muižnieka sieva. Muižniece, protams, sava tēva vairs neatminējusi. Kādreiz tevs atnācis pie meitas, kad pilī bijušas lielas viesības. Baronietei bijis kauns no sava tēva, bet viņu projām dzīt tai neatļāvusi „meitas sirds". Tā likusi kalponei padot tēvam kāpostus. Tai laikā bijis atnācis vēl otrs übags dāvanu lūgt. Abi vecīši gaidījuši. Kalpone nesapratusi, kādi lai pasauc baronietes tēvu tā, lai viesi to nezinātu, kas šis nabags ir. Tā teikusi: „Tu, vecīt, aiz to vecīt, madāma lika tev iedot karstus kāpostus!" „Vai mana meita, vai?" jautājis vecītis.

***

Kāda lielmāte uzrunā pļāvējas, nožēlodama, ka tām grūti jāstrādā. Pļāvēja atbild: „Tā mums, lielmāt, visur grūti. Tur, viņā pasaulē, jūs atkal tikai sēdēsit un vārīsaties, bet mums tā malkas nešana un uguns kuršana!"

Reiz kungs pavēlējis savam kalpam atnest tēju. Kad kalps tēju atnesis, kungs to pamācījis: „Redzi, ja tev liek nest tēju, tad tev jānes tēja, maize un viss, kas piederas pie tējas dzeršanas. Ar vārdu sakot, pilna servīse, ne tikai tēja vien." Pēc kāda laika kungs saslimis un sūtījis kalpu pēc ārsta. Kalps arī aizgājis, bet pārnācis mājās tikai otrā dienā. Kungs dusmīgi prasījis, kur tad šis tik ilgi bijis? „Redziet, kungs," atbildējis kalps, „jūs jau man sacījāt, lai vienmēr gādāju pilnu servīsi. Kamēr to sadabūju, ātrāki galā netiku: pirms pie ārsta, tad uz aptieku, pie mācītāja, pie zārku pārdevēja, pie kaprača un beidzot pie zvanītāja. Pilnu servīsi kungs, sadabūju."

***

Silmuižas lielskungs ierīkojis mežā, ceļa malā, sev sēdekli no velēnām tā, ka no ceļa nevarējuši viņu redzēt, un tur sēdējis. Kad gājusi kāda jauna sieviete garām, tad viņš, ar tam nolūkam pagatavotu ķeksi, vilcis to klāt. Par to arī viņu iesaukuši par Ķeksi. Vel tagad ļaudis zina vietu, kur Ķeksis sēdējis.

Tas pats Valberģu Gustafa lielkungs bija 12 krogu un brūžu īpašnieks, bet acugalā nevarēja ieredzēt iereibušos. Bet zemniekiem un muižas ļaudīm vismīļākā vieta vasarā likās ēnainais apiņu dārzs brūža sānos. Kad no pārstrādāta alus sāka dzeltēt apiņu stīgas un tuvējā dīķī izsprāga karūsas, barons pavēlēja muižā atvērt šinku un šinkas galā aiz zirgu lenderēm izrakt dziļu mārku noteku uzkrāšanai, šo mārku iesauca par velna slazdu un tas bij taisīts ar nodomu iebiedēt tos dzērājus, kas neprata ieturēt mēru un līdzsvaru. Otrs tāds slazds bij ierīkots muižas laužu pārbaudei. Starp muižas klētīm un staļļiem bija šaurs un garš dīķis. Pār šo dīķi no klēts kājceliņa uz stalli bija pārmesta šaura laipa. Ja klēts vai stalla tuvumā baronam izgadījās satikt kādu piedzērušu, tad tas to dzina pār laipu. Kam vēl mērs turēja, tas pārgāja laimīgi, bet kas bij ieņēmis pār mēru, iegāzās dīķī. Muižas klēts gala barons satiek stipri iesilušu muižas mežsargu. Barons liek mežsargam pasaukt staļmeistaru. Ticis dīķa vidū, mežsargs zaudē līdzsvaru un iekrīt ūdenī. Izbailēs un skurbulī mežsargs nejēdz ķerties pie laipas un sāk saukt pēc palīga. Kad tads neradās, tas ludz baronu glābt slīkoni. „Kad veli tev ir ķert pie kāj und raut uz ell, tad tu man sauc und es tev glābs," barons smiedamies atbild nostājies laipas galā. „Baronlielkungs, nupat jau abas kājas vellam ķetnās." Sauc mežsargs, līdz žodam iegrimis ūdenī. „Nu tad tav baronlielkung ņems pie tav mat und tad redzēs, kas ir stiprāk, vaj ta veln vai manam," barons lepni atteic, ielēc dīķī un sagrābj mežsargu pie matiem. „Unsvat, dzers tu vēl man pili vēder und špāsēs ar veli!" barons rājas. „Tav baronlielkung gan ven špās saprot, aber ta sātan nekad špās netais. Viņ tev ierauj ellē ar vis sav vella brendav."

Beļavas muižā dzīvojis klaušu laikos kāds ļoti stiprs cilvēks Andris Blūmentāls, kas centies aizstāvēt nespēcīgākos un bailīgākos biedrus no nejaukā Bukalta nagiem. Reiz braucis kāds strādnieks ar mēslu vezumu uz lauku. Mēsli drusku no vezuma nokrituši. Bukalts tūlīt kalpiem jautājis, kas mēslus uz ceļa nosviedis? Stiprais Andris atbildējis: „Es tos tur nometu!" Tā Bukalts tūlīt Andrim klāt. Andris Bukaltu brīdinājis, lai tas nemēģina ķerties viņam klāt. Bukalts tūlīt saucis pēc sulaiņiem un puišiem. Tur saskrējuši gan kropli, gan tizli. Andris teicis, lai klibie sargājas, ka tiem otru kāju neizlauž no pakaļas. Te Bukalts pats ķēries Andrim apkaklē. Kad Andris kampis Bukaltam pie apkakles, tad klājis ar visu sparu, un Bukalts iemests dumbrājā dīķī, kur bijis daudz varžu. No tā laika neviens nav uzdrošinājies Andrim ķerties klāt. Bet Bukalts tam devis zemi, lai taisa māju un iet no muižas ārā.

Stendes lielskungs sarīkojis medības Aizpura mežos. Vecais Hāns arī piedalījies. Tanī laikā bijis ieradums dot visiem dzinējiem šņabi un ēst. Kamēr Stendes kungs neredzējis, tikmēr Hāns ar dažiem dzinējiem izdzēris visu Stendes kunga šņabi un pudeles piepildījis ar ūdeni. Pusdienā viņš prasījis: „Nu, švāģer, šnaba nedosi?" Šis sūtījis puišus pakal. Kad šņabis atnests, Hāns pirmais nomēģinājis un sacījis: „Vai tad tik slikti laiki jau, ka šņabja vietā jādod ūdens. Ejiet, puiši, un atnesiet šņabi no manām kamanām." Stendes lielskungs acis vien ieplētis.

***

Muižas kalpi nokāvuši kunga cūku. Sagriezuši to gabalos; viņi vienu gabalu gaJas nozaguši. Pienācis kungs un teicis: „Es domāju, ka cūkai Četri šķiņķi?" ~.Tas, kungs, tā, kā izgriež, dažreiz iznāk četri šķiņķi, dažreiz trīs, dažreiz divi," kalpi atbildējuši. „Ak tā, tā," kungs noteicis un aizgājisv.