Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (01.11.2020)6

Lielmāte iegājusi pieliekamā istabā; grābusi ogas tāpat ar sauju un ēdusi. Kalpone to redzējusi. Vēlāk lielmāte prasījusi kalponei: „Nez', kā tie „bauri" ēd?" „Tapat ka jus, lielmāt, tas ogas edat!" atbildējusi kalpone.

***

Kungam, Vidzemē, bijis igaunis par sulaini, kas ticis sūtīts otru kungu sērstu aicināt. Igaunis aizgājis un teicis: „Manna kunga sak uz tev, lai tu nāk pie viņa pusdienā," Kungs salaunojies, ka viņu tik rupji par „tu" uzruna un teicis: „Vai tavam kungam labāka cilvēka nebija, kad tevi tadu sūtīja?" Igaunis atbildējis: „Labaka cilvēka pie labāka kunga man atkal pie tev."

Divi brāli reiz gājusi vietas meklēt. Viens iegājis kāda muižā un tur ar kungu saderējis. Norunājuši ar kungu tā: kurš pirmais kļūšot dusmīgs, tam deguns jānogriež. Kungs otrā dienā sūtījis puisi ganos un nedevis nemaz maizes līdz. Vakarā kungs gājis puišam pretī un piedāvājis viņam stopā ūdeni, lai nodzeroties. Kur nu neēdis dzers? Tā arī puisis nedzēris. Kungs prasījis, vai šis dusmīgs, uz ko puisis atbildējis, ka neesot vis dusmīgs. Ir vēlāk vakarā nav ēst devis. Otrā dienā atkal licis ganos iet bez maizes, un nācis atkal ar ūdens stopu pretim un piedāvājis dzert, bet puisis nedzēris. Kungs vai dusmīgs esot, uz ko puisis atbildējis: „Kā nu dusmīgam nebūt, jau divas dienas neēdis un dzert dod!" Kungs nogriezis puisim degunu. Puisis ar vairs nedzīvojis un gājis projām. Uz ceļa saticis savu otru brāli, kas prasījis, kur šā deguns palicis. Viņš tam visu izstāstījis, ka muižā ar kungu tā saderējis, ka tam, kam papriekšu dusmas ronas, deguns jānogriežot. Kungs viņam divas dienas nedevis ēst un vēl vakarā nesis ūdens stopu, lai dzerot. Kad nu kungs viņu prasījis, vai dusmīgs esot, viņš atbildējis: «Zināms, vai tad nu bez dusmām!" Un tā tad kungs šim degunu nogriezis. Otrs brālis nu iet uz to muižu, saderas atkal tāpat ar to kungu, ka tam, kas pirmais dusmīgs, deguns jānogriež. Kungs liek viņam tāpat ganos iet. Puisis, uz ganiem iedams, paņēmis uguni, podiņu un sāli, kurinājis uguni, nokāvis jēru, vārījis galu un ēdis. Vakarā, kad sadzinis lopus mājā, gājis kungs ar ūdensstopu, bet puisis izdzēris un sacījis: „Kaut vēl vairāk būtu bijis!" Kungs ari viņam nedevis vakariņas nemaz. Ritu kungs licis atkal ganos iet. Puisis nokāvis atkal vienu jēru un vārījis. Vakarā nācis lielskungs tāpat ar ūdensstopu. Puisis par ūdeni lielkungam pateicies un sacījis: „Kaut jel lielskungs uz ganiem būtu atnesis pretī!" Kungs prasījis, vai dusmīgs esot, uz to puisis atbildējis: „Nemaz!" Lielskungs ir trešo dienu licis ganos iet, un puisis vienmēr kāvis pa jēram. Pēdīgi lielskungs dabūjis zināt, ka puisis jērus ganos kaunot, un prasījis, kāpēc šis tā darot. Puisis atsaucies: ~Vai lielskungs par to dusmīgs?" „Neesmu vis dusmīgs," atteicis kungs, un nav viņu vairs ganos sūtījis, bet licis, lai zirgus pucējot un lai karīti iesmērējot. Puisis ar ņēmis izdarīt, nogriezis visiem zirgiem krēpes un asti un izsmērējis karītei iekšpusi un ārpusi ar darvu. Kungs gājis pārbaudīt, vai puisis savu darbu labi padarījis, un visu to redzēdams, brēcis pilnā kaklā, lai tūliņ ejot prom. Puisis prasījis, vai kungs par to dusmīgs esot. Kungs atbildējis, ka neesot vis dusmīgs. „Kad kungs nav dusmīgs, tad jau es ar vēl projām neiešu," atteicis puisis. Kungs, viņu projām nevarēdams dabūt, iedzēris miega zāles un izlicies par nomirušu. Lielmāte gan teikusi puisim, ka lielskungs nomiris un lai šis tak tagad virzoties projām, bet puisis atteicis, ka viņš vēl gribot savu lielskungu nomazgāt un zārkā ielikt, jo citādi viņš projām neiešot. Lielmāte ar paļāvusi to vaļu, lai mazgājot. Puisis novārījis labi karstu ūdeni un uzdrāzis lielskungam virsū. Lielskungs stāvus kā miets. Puisis nu prasījis, vai lielskungs par to dusmīgs. Lielskungs turpretim atteicis, ka neesot vis dusmīgs. Pēdīgi kungs lūdzis ar lūgšanu, lai projām ejot; bet puisis tik prasījis: ~Vai lielskungs par to dusmīgs?" Galu gala atdevis lielskungs visu savu naudu, un tad puisis aizgājis projām.

Kāds muižas īpašnieks vienmēr piedalījies savos saimniecības darbos. Reiz, apskatīdams jaunceļamo šķūni, tas ievērojis, ka baļķi pie pakša salaiduma nav taisnā līnijā, kamdēļ sācis bārt būves vadītāju. „Tas nekas, barona lielskungs!" paskaidrojis lietpratējs, „tie baļķi var būt astoņas collas uz vienu, vai astoņas collas uz otru pusi, kad tik viņi ir pēc viņķeles!" „Ak tā, tā! tad viņi ir gan pēc viņķeles, tad ir labi!" norūcis barons un aizgājis apmierināts.

***

Kāds kungs ar dāmu gājuši pastaigāties. Bijusi jau krēsla, un viņi satikuši lāci. Kungs bīdījis dāmu pa priekšu un teicis: „Dāmām priekšroka!" Kamēr lācis ar dāmu kāvies, tikmēr kungs aizbēdzis.

Sulainis nesis savu kungu atkal lejā, lai ietu ar viņu staigāt Kā par nelaimi uzmaldījušies čigāni, kuri gribējuši aitas zagt. Viens aizgājis uz kūti, otrs palicis sardzē. Tas, kam bijis uzdots sargāt, ieraudzījis sulaini ar kungu un domājis, ka otrs čigāns nozadzis aitu nes, tādēļ prasījis: „Daju, vai dzīvu nesi?" „Nu kā tad," atbildējis sulainis. „Nu ko tad dzīvu nes, pārgriez kuņģi, izgāz iekšas," čigāns teicis. Kungs, to dzirdēdams, izrāvies no sulaiņa un prom uz istabu. Un no tās reizes vairs ne lūdzams nav gribējis, lai sulainis to nes.

***

Viens kungs prasījis dārzniekam, cik brāļu viņam esot? Dārznieks atbildējis, ka viens. Kungs sacījis: „Tas ir jocīgi! Jūsu māsa man vakar teica, ka viņai esot divi brāli!"

Reiz kungi sarīkojuši lielas medības, uz kurām bijis ielūgts arī kāds pilsētas kungs. To, protams, nostādījuši labākajā vietā, tad apņēmuši valkstu un sākuši dzīt. Kungs stāvējis ar paceltu flinti un gaidījis zaķus. Bet bijis tāds vīrs, kas savu laiku ne bijis šāvis, ne arī zaķa redzējis. Drīz vien kāds iztraucēts zaķis skrējis uz kungu pilnās burās, bet kungs, lai negadītos nelaime, tam uzsaucis, rādīdams ar roku sānis: ~Pabēdz, mazais, še tiks šauts!"

***

Kučieris atvedis lielu katlu un gājis prasīt kungam, kur vinu nolikt. «Lielskungs, es atvedu vienu grāpi, kur viņu noliks?" Kungs sapratis, ka kučieris atvedis grafu, tāpēc sacījis: „Ved viņu pie parādes durvīm. Es tūlīt iešu saņemt." Kungs uzvilcis vizītsvārkus un steidzies saņemt „grafu", bet ieraudzījis, ka kučieris pievedis pie parādes durvīm lielo katlu, noskaities, kliedzis: „Lops, tas jau pods!"

Latvietis iegājis vācu dārznieka dārzā burkānus ēst. Dārznieks, pamanījis „viesi", skrien ārā. Latvietis sāk bēgt tieši uz sētas pusi. Dārznieks notur viņu par vācieti un sauc: „Vart, vart!" Latvietis nosaka pie sevis: „Es tev iešu meklēt vārtus" un, pārlēcis pāri sētai, meties krūmos.

***

Lai audzinātu labas putnu sugas, Firkss bija iedomājies iznīcināt visu, kas putniem kaitīgs. Tā, piemēram, peles un žurkas zog putnu olas. Vanagi un vārnas aiznes mazos cālēnus. Šos ļaundarus vajaga iznīcināt. Firkss arī to darījis. Viņš maksājis zēniem par peles asti vienu kapeiku, par žurkas asti trīs kapeikas, par vārnas kājām trīs kapeikas un par vanaga kājām piecas kapeikas. Saņemtās astes un kājas viņš pavēlējis samest mēslu bedrē. Zēni to pamanījuši. Kādu dienu atnācis pie barona kāds zēns ar daudz žurku astēm, kuras zēns izlasījis no bedres. Par nelaimi, vienu asti Firkss bija ievērojis. Viņš sacīja zēnam: „Še par tov' gudro galv' vesels rubls, bet tagad man ar ir gudr' galv'!" No tā laika Firkss astes un kājas licis sadedzināt.

Kāds kungs nošauj zaķi un iedod savam pavāram, lai izgatavo pusdienu. Bet nez kā gadās, kā ne, kaķis apgrauž zaķi, un ka nu cels tādu kungam priekšā. Pavārs nokauj kaķi un izvāra to zaķa vietā. Bet kunga papagailis, kas visu noskatās, pie kunga piegājis stāsta: „Kaķis apēda zaķi kungs apēda kaķi!"

***

Rijnieks zadzis labību. Atnāk kungs: „Ko jūs, unsvat, te dar'?" «Cienīgs lielskungs, jūs vienmēr žēlojaties, ka maz izkuļam, tāpēc es atvedu labību no savas mājas." „Ko? Tu, lop, ved no sav māj' uz man rij labib'. Man to tav' labīb' nevajag. Lēk viņ' ēkš' vezm' un brauc uz māj'!" „Ka nu jūs pavēlat, lielskungs, tad jābrauc būs." Ar to lielskungs bijis izmācīts.

Kučieris prasa kungam, kā ir pa vāciski: pazudis. „Verloren", atbild kungs. „Nu, tad, cienīgs lielskungs, arī mūsu čemodāns ir „verloren"."

***

Reiz kādā muižā bijis loti sirdīgs un neuzticīgs vagars. Viņš neuzticējies kūlējiem: tie vāji izsitot graudus no salmiem. Reiz tas gribējis pats par to pārliecināties. Labi. Kā neviens nemanījis, viņš palīdis vienā rijas stūrī zem klāsta. Bet kā par nelaimi to noskatījies rijkuris. Viņš pastāstījis kūlējiem, ka vagars zem klāsta un teicis: „Ka tieciet viņā rijas stūrī, ta dodiet tā, ka salmi vie' lai put." Labi. Nu devuši tai vietā ar spriguļiem no visa spēka. Sadauzījuši vagaru zilu melnu. Tas izskrējis no rijas kā šauts. No tās reizes viņš nerādījies nemaz vairs rijas tuvumā.