Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (28.10.2020)12

Precas lopu kopēja meita. Neizklausītos smuki, ja no kanceles sauktu: „Lopkopēja meita..." „Vai nevarētu kā labāk?" „Labi, labi", atbild mācītājs. Laimīgā māte spiež viņam rubli saujā un aiziet. Svētdien mācītājs no kanceles sauc: „Pirmo reiz tiek uzsaukta muižas ragu reģimentes ģenerāla meita." Veci ļaudis no brīnumiem atplēš mutes līdz ausīm, jo savu mūžu nav dzirdējuši, ka šai baznīcā tiek uzsaukta ģenerāla meita.

***

Vecmeita reiz nogrābusi kādu vecu puisi, un nu gājuši abi pie mācītāja rādīties. Mācītājs prasījis, kādu dziesmu lai nu dziedot laulājot. „Tie sengaidītie prieki nu sāk jau rādīties," meita iesaukusies. Bet puisis no savas puses vēlējies: „Cik tuvu man mans gals jau klāt!" Mācītājs domājis, kādu dziesmu likt dziedāt, jo abas divas taču nevar. Beidzot licis dziedāt: „Šis tiešām ir tas pēdējs laiks!"

Reiz kādas kāzas svinējuši loti ilgi —4 dienas. Lopi bijuši pavisam aizmirsti: nedabūjuši ne ēst, ne dzert. Teli, pusbadā miruši, kūtī dobji māvuši: „Nu beigas, nu beigas ..." Bet kazas bijušas izlaistas dārzā un, šķīdamas jaunos, saldos zirņus un mīkstās biešu lapas, blējušas: „Lai iet nedēļ* nedējām, lai iet nedēļ' nedējām!"

***

Kādai sievai piedzimis dēliņš. Vina to ielikusi gultā, lai tas tur gul. Bet pēc kādām dienām saslimis mazs sivēniņš. To sieva ielikusi kurvītī un kurvīti novietojusi gultā pie bērna. Kādu dienu atnākusi viņas draudzene, un prasījusi, lai parādot jauno mantinieku. Sieva atbildējusi, lai paskatoties, gultā esot. Viese piegājusi pie gultas, pacēlusi kurvīša vāciņu un noteikusi: „Tēvs kas tēvs!"

Kāda māte, kam bija gaužām brēkulīgs bērns, kas pa nakti maz mierā bija, modināja savu vīru, lai tas arī pašūpojot, jo viņam arī tas bērns uz pusēm piederot. Vīrs, ņurdēdams pretim, teica: „Šūpo vien tu savu pusi, lai mana bļauj".

***

Kāds zemnieks ar savu sievu brauca no pilsētas. Viņiem bija garlaicīgi. Sieva teica uz vīru: „Labāk uzdziedāsim!" Te uz reiz sievai kāja ieslīdēja ratā. Viņa kliedza: „Kāj' ratā, kāj' ratā!" Vīrs viņai piebaseja: „Rata-ta, rata-ta!"

***

Sieva (dusmīgi uz vīru, kas grib iet peldēties): „To es tev saku: ja tu noslīksi, tad tu mājās nerādies!"

Kādam vīram bija pļāpīga sieva. Ja kur strīdējās, tad viņa vienmēr bija pūlī. Reiz vīrs sacīja sievai, lai viņa ieņem ūdeni mutē un tur visu dienu. Vīrs pats aizgāja darbā. Tai pašā dienā mājās izcēlās strīdus. Pļāpīgā sieva gribēja piedalīties. Bet tikko viņa gribēja runāt, tā ūdens lija laukā. No tā laika sieva vairs nepļāpāja.

***

Kāds saimnieks saķildojies ar savu sievu, kas viņam neatbildējusi astoņas dienas ne uz vienu jautājumu. Kādā vakarā vīrs paņēmis sveces un tās aizdedzinājis zem galdiem, skapjiem un gultām visās istabās. Saimniece tapusi ziņkārīga un, nespēdama vairs klusēt, jautājusi: „Vecīt, ko tu meklē?" Saimnieks atbildējis: „Meklēju tavu valodīgo muti!" Saimniece pasmējusies, sniegusi vīram roku, un miers bijis atkal mājā.

Kāds vīrs apprecējis sievu, kas nepratusi ēdienu izvārīt bez piededzināšanas. Vīrs to jau pieradis. Kad sieva nomirusi, vīrs apprecējis citu, kas ļoti labi pratusi ēdienu izvārīt Bet vīrs teicis: „Viss būtu labi, bet tikai trūkst to garžas zāļu ēdienam, mana vecā sieva vienmēr tādas lika klāt." Reiz nejauši jauna sieva piededzinājusi ēdienu. Vīrs priecīgs teicis: „Nu arī tu esi tās zāles atradusi."

***

Kāda sieva aizgājusi pie ārsta. Ārsts viņai prasījis, kas šai kaišot? Sieva atbildējusi: „Es ēdu un ēdu, bet apetīte kā nenāk, tā nenāk!"

***

Sieva viesības saka vīram: „Vīriņ, nedzer taču tik daudz!" Vīrs: „Bet, čabul, ka tad lai dabu iekša?"

Kāds laulāts pāris dzīvoja ienaidā, nāca arī brīži, kur ķērās viens otram matos. Pēdējā mākslā sieva paturēja arvienu virsroku, un vīram bija katru reizi tad patvērums jāmeklē pagultē. „Nāc ārā, tu.. !" sauca sieva dusmīga. „Tagad īsti neiešu, es gribu reiz paradīt, ka esmu mājas kungs!"

***

Vīrs ar sievu iet uz viesībām. Pa ceļu vīrs māca sievu: „Kad aiziesim viesībās, un kad es teikšu: sitz, mein Frauchin, tad tu saki: danke sehr! un apsēsties." Aizgājuši. Vīrs teic: „Sitz, mein Frauchin!" Sieva: „Mārtiņ, ko tu teici?" „Sēdi, maita!"

Kāds zemkopis bija visu dienu rudens laikā lietū un vētrā uz lauka strādājis un pārnāca vakarā gluži slapjš un nosalis, cerēdams ar siltām vakariņām atspirdzināties. Bet viņa sieva, kas bija visu dienu mājā bijusi, uzrunāja viņu: „Mīlais vīriņ, šodien ir visu dienu stipri lijis, un es nevarēju uz aku pēc ūdens iet, tādēļ man nebija arī iespējams tev siltu ēdienu izvārīt. Tu esi tā kā tā viss cauri slapjš un vari man pāri spaiņus ūdens atnest; slapjums nevar tev nekā vairs kaitēt." Vīrs neatbildēja ne vārda, bet paņēma nestuves un gāja uz patālo aku. Kad viņš pārnāca, tad viņa sieva sēdēja ķēķī pie uguns; viņš uzdrāza vienu spaini pēc otra tai un sacīja pēc tam: „Nu tu esi tikpat slapja kā es, un vari pati ūdeni atnest; slapjāka tu nevari vairs tapt.

Dzērāja sieva gribējusi reiz savu vīru krietni nobaidīt Kādu vakaru tā apņēmusi palagu un aizgājusi pie kapsētas gaidīt vīru no krogus pārnākam. Spoku ieraudzījis, vīrs notrūcies prasījis: „Kas tu tāds esi?" „Velns". Nu vīrs priecīgi izsaucies: „Ā, sveiks, švāģer, man tava māsa par sievu."

***

Vienu saimnieku visi saukuši par kluci. Saimniekam, protams, tas nepatīk, bet ko darīt? Neteicis ar neko. Reiz „kluča" meitām sabraukuši precinieki no tāluma. Viens no tiem, nekā nezinādams, devis „klucim" roku un teicis savu vārdu „Klimpmanis!" „Klucis" saskaities un kliedzis: „Vai tu, muļķi, domā, ka klimpa labāks par kluci?"