Vajadzēja man vakar tepiķī iebērt pulveri pret kodēm...
- Un kas tad notika???
- Nepietiek ar to, ka kode to pulveri aprijusi, bet viņa pēc tam vēl visu tepiķi pievēmusi.
***
Cilvēks, kurš krīt ar neatvērušos izpletni, izjūt mežonīgas bailes, šaušalīgu stresu un neciešamas psiholoģiskas ciešanas.
Toties ir arī labā puse - tas vairs nekad neatkārtosies.
***
Divi narkomāni treptelpā pīpē zālīti. Viens smagi nopūšas.
- Ko ta tu tik smagi pūt?
- Eh, nezinu, ko uzdāvināt draudzenei 8.martā...
- Jā? Un kad ta viņai ir 8.marts?
***
Reiz bija tāds filosofs Diogēns.
Viņam palūdza kāds Sengrieķu bagātnieks apskatīt jaunuzcelto māju. Tad, kad viņš bija izstaigājis visu māju, viņš paņem un iespļauj sejā bagātajam saimniekam. Saimnieks jautā:
-Par ko tas??
- Nu kā - neatradu labāku vietu, kur nospļauties!
Dakteris un advokāts satiekas viesībās. Viņu sarunu nepārtraukti pārtrauc cilvēki, kuri, izmantojot iespēju, apraksta dakterim savas kaites un prasa padomu.
Pēc stundas nomocītais dakteris jautā advokātam: "Klausies, ko tu dari, lai cilvēki neprasītu tavu profesionālo padomu ārpus tava darba laika?
Advokāts saka: "Es viņiem to sniedzu, bet pēc tam aizsūtu viņiem rēķinu".
Dakteris ir šokēts, bet piekrīt pamēģināt. Nākošajā dienā, juzdamies mazliet vainīgs, viņš sagatavo rēķinus.
Pa ceļam uz pastkastīti, lai tos iemestu, viņš paskatās savā pastkastītē un atrod rēķinu no advokāta.
***
Kāds vecs poļu pensionārs reiz aizgāja pie sava mācītāja izsūdzēt grēkus.
- Es vēlos izsūdzēt savus grēkus, iesāk savu stāstu pensionārs.
- Jā, mans dēls, atbild mācītājs, es tevi uzmanīgi klausos.
- Tas notika sen. Otrā Pasaules Kara sākumā. Kādu dienu pie manām durvīm pieklauvēja daiļa sieviete un palūdza paslēpt viņu no vāciešiem. Es paslēpu viņu savā pagrabā un vācieši viņu neatrada.
- Tas taču ir lieliski, mans dēls, tu izdarīji labu darbu! Tas taču nav nekāds grēks!
- Viss ir daudz ļaunāk, atbild pensionārs. Es viņai palūdzu lai viņa man par pagraba īri maksā baudā...
- Nu jā... Tie bija grūti laiki un tu tomēr riskēji viņu slēpjot – ja to būtu uzzinājuši vācieši, viņi tevi nošautu. Es ticu ka Dievs to visu redzēja, izvērtēja labo un ļauno, un tavs grēks tiks piedots.
- Paldies svētais tēvs! Man pilnīgi kā akmens no sirds nokrita! Bet vai es varu tev pajautāt vēl kādu jautājumu?
- Protams. Jautā, mans dēls.
- Kā tu domā, vai man vajadzētu viņai pateikt ka karš jau ir beidzies?