Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (10.09.2020)9

Mednis

Mednis plījies teterim virsū, lai atdodot jele viņam savu dziesmu: neesot iemācījies un bešā ari netiktu palikt. Teteris lielījies: “Mana dziesma varena dziesma; ja es jau tāds mazs putns savu dziesmu tik vareni izdziedu, ko tad nu tu vel tāds liels; tādēļ atdošu tev tikai tādu mazu iesākumiņu.”

Mednis paņēmis tetera iesākumu, uzlaidies priedē un čīkstinājis kā ragavu ilksi; bet teteris, turpat sūnās, kad laidis vaļam, tūliņ mutuļojis palēkdams un rūcis un čūkstējis vien.

***

Tutiņš

Tutiņš (griezu sugas) aiztecējis pie ganiem. Bet ganiem pašā tai brīdī bij maza nelaime: lopi noēduši labību un saimnieks, ar rīksti rokā, jau notvēris pirmo ganu puiku, bārdamies: “Nelieti, tu man atkal noganīji sējumu!” Bet ganu puika rādījis ar pirkstu otram ganu puikam: “Tu, tu, noganīji, tu!”

Tutiņam manīgā zēna valoda patikusi, tūliņ vilcis pakaļ: “Tu, tu, noganīji, tu!” Saimnieks saķeris otru puiku un teicis: “Nu es ticu, ka tu esi vainīgais, pat tutiņš to apgalvo.” Un tā nopēris arī to otru. Tutiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. Ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdziedājis, tad jau taī dienā muižā bez pēriena nepalicis.

Tutiņš

Tutiņš (griezu sugas) aiztecējis pie ganiem. Bet ganiem pašā tai brīdī bij maza nelaime: lopi noēduši labību un saimnieks, ar rīksti rokā, jau notvēris pirmo ganu puiku, bārdamies: “Nelieti, tu man atkal noganīji sējumu!” Bet ganu puika rādījis ar pirkstu otram ganu puikam: “Tu, tu, noganīji, tu!”

Tutiņam manīgā zēna valoda patikusi, tūliņ vilcis pakaļ: “Tu, tu, noganīji, tu!” Saimnieks saķeris otru puiku un teicis: “Nu es ticu, ka tu esi vainīgais, pat tutiņš to apgalvo.” Un tā nopēris arī to otru. Tutiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. Ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdziedājis, tad jau taī dienā muižā bez pēriena nepalicis.

Dzērve

Dzērve zinājusi, ka muižas rijās meitas, kuldamas, arvienu dziedot. Aizlaidusies turp; bet, par nelaimi, bijusi sestdienas diena: meitas visu nedēļu nokūlušās gurdenas, šoreiz nedziedājušas; tikai rijnieki (darbinieki) patlaban braukuši serā un rati par to nedēļu bijuši izkaltuši: čīkstējuši, dverkstējuši, kā traki.

Dzērve, nabadzīte, noklausījusies to pašu ratu troksni un kliegusi pakaļ. Tā viņa vēl šodien klaigā.

***

Bezdelīga

Visi putni jau mācējuši dziedāt; tikai bezdelīga ar dzeni ne. Nu bezdelīga sadomājusi aizskriet vienās mājās kaut ko noklausīties, kas dziesmai derīgs. Labi! Aizskrējusi – vīri patlaban bijuši pirtī; bet sievas namā, gaļu cepdamas, dziedājušas:

“Kamēr vīri pirtī peras, Tamēr sievas gaļu cep; Iztek tauki uz uguni, Nezin vairs ko darīt: Uzsviež vilnain’ lakatiņu Lai nesmird gaļas smak’.”

Šo dziesmu bezdelīga paturējusi un dzied vēl šodien.

Lēlis un lakstīgala

Dievs reiz saaicināja visus putnus, teikdams, ka rīt izdalīšot viņiem dziesmas. Kurš agrāki piecelšoties, tas dabūšot visskaistāko. Agri, jo agri, jau bija visi putni klāt, bet lakstīgala vispirmā. Dievs nodeva katram savu dziesmu. Tikai lēlis nebija atnācis. Dievs aizgāja ar visiem putniem projām, lēli atstādams bez dziesmas.

Lēlis pamodies labi vēlu, kad saule jau gabalā, redz, ka visi jau dabūjuši dziesmas, paliek ļoti dusmīgs, un dzirdēdams, ka pašulaik viņa tuvumā govs slacina, iebļāvās to mēdīdams: “Pļirrrks!” un bļauj tā vēl šodien.

Vārna

Kādu dienu māte iedevusi dēlēnam maizīti, apsmērētu ar krējumu. Puika palaidnis nolaizījis no virsas krējumu, bet maizi atstājis. Māte nu ņēmusi puiku kaunināt, sacīdama: “kārs, kārs!” Tanī brīdī gadījies arī vārnai būt pagalmā un tā to uzdzirdējusi sākusi ķērkt pakaļ. No tā laika vārna ķērc:”kār! kār!”

***

Vārna, krauklis un žagata

Cīrulis izbrūvējis kumeļa pēdā alu un aicinājis citus putnus nosmeķēt. Vārna atlaidusies, teikdama: “Labāks, kā ūdens, labāks, kā ūdens!” Krauklis teicis: “Brangs, brangs — brangs, brangs!” Žagata: “Karaša pivo, karaša pivo!”

Pavisam vecs vecītis atnāk pie ārsta un lielās, ka kāda divdesmitgadīga jaunkundze nupat no viņa palikusi stāvoklī. Ārsts palūkojas uz vecīti un saka:

– Ļaujiet man jums izstāstīt gadījumu iz dzīves. Kāds mans draugs ir mednieks. Viņš ļoti labi šauj, vienmēr trāpa, neizlaiž nevienu medību sezonu. Bet reiz aiz pārskatīšanās viņš bises vietā paņēma lietussargu. No krūmiem viņam tuvojās grizli lācis, mans draugs atvēra lietussargu, un… grizli nokrita beigts!

– Dakter, tas nevar būt, kāds būs izšāvis viņa vietā!

– Tieši to es vēlējos pateikt…

•••

Sieviete pie zobārsta.
– Dakter, es tā baidos! Es pat nezinu, kas ir briesmīgāk – izraut zobu vai piedzemdēt bērnu…
Ārsts:­ – Izlemiet ātrāk, lūdzu! Man taču ir jāzina, kādā leņķī novietot krēslu.

Sieviete iekāpj taksometrā: – Uz dzemdību namu, lūdzu!
Pēc mirkļa. – Šoferīt, beidziet taču dzīties tik ātri, es tur strādāju!

•••

– Esi dzirdējis par jaunu apkures sistēmu slimnīcā?
– Nē.
– Slimnieki, kam ir augsta temperatūra, staigā no palātas uz palātu, lai visur kļūtu siltāk.

•••

Kādam slimniekam izoperēja daļu kuņģa. Pēc operācijas ārsts viņam skaidro:
– Jūs nedrīkstat ēst, bet drīkstat šķidru mannas putru ar šļirci ievadīt sev dibenā.
Pēc nedēļas pacients atnāk tāds smaidīgs, apmierināts un izteikti groza dibenu.
– Kā jūtaties, pacient? – ārsts apvaicājas.
– Lieliski, dakter!
– Bet kādēļ jūs, pacient, visu laiku kustināt pēcpusi?
– Ak, nieki, draugs uzcienāja ar košļājamo gumiju.

Ārste saaukstējusies, viņai aizsmacis kakls. Ienāk pacients, un daktere čukstus aicina:
– Izģērbieties!
– Bet jūs? – tikpat klusiņām nočukst pacients.

•••

– Dakter, es apēdu picu kopā ar visu iepakojumu. Vai es miršu?
– Nu, visi kādreiz mirs…
– Visi mirs?! Ārprāts, ko es esmu sastrādājis!

•••

– Žultspūslī jums ir akmeņi, urīnā – smiltis, asinsvadi pārkaļķojušies…
– Dakter, pasakiet, kur man ir māli, un es sākšu celtniecības biznesu.