Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (09.09.2020)11

Grieze

Grieza notecējusi pie ganiem dziesmas klausīties. Bet tiem bijuši briesmīgi nikni suņi; tik tik paspējusi vēl iebēgt rudzu laukā. Te drošumā ņēmusies suņus apdziedāt: “Briest rudzi, briest mieži, briest visa labībiņa; briest visa labībiņa, lai netika sēnaliņu: lai tie suņi nebarojas, lai tie manis nenorēja.”

***

Strazds

Strods, skrīdams car pierti, īraudzīja, ka tur puiši peras. Nūsametīs kūka zorā pret lugu, suoka virt: “Puiši piertī peras, es pa lūgu verūs, verūs, fiuu – fiu!” Un sapurinuojis spuornus aizskrēja.

Melnais strazds

Melnais strazds laidies pirtij garām, kur tobrīd meitas pērušās. Paskatījies mazu nieciņu un tad aizlaidies puišiem stāstīt: “Es tupēju, es tupēju pirts paspāmē, pirts paspārnē; es redzēju, es redzēju – meitas pērās – pliks pliks meitām pups! Sita, sita šķērsām pupiem, garām pupiem pliuks! pliuks!”

***

Pelēkais strazds

Pelēkais strazds redzējis, ka nikna saimniece rudeņa laikā izdzinusi gana puiku basām kājām ganos. Puika, kājas cilādams brēcis: “Kājas salst! kājas salst! Saimniece, vīžu!” Tādēļ pelēkais strazds vēl šodien rudeņos uz salnām brēc, kā toreiz puika: “Kājas salst! kājas salst! Saimniece, vīžu!”

Pupute

Pupute atskrēja pi cylvākim tad, kad tī cītja maizes tryukumu un baruojuos ar pupom. Padzierduse, ka cylvāku bārni streiduos ap vīnu lelu pupu un klīdz: “Muna pupa, dūd man pupu!” suoka arī paša skandynuot: “Pu – pu, pu – pu, pu – pu!” Un nyu pavasarī, kad snīgs nūkūst, pupute skandynoj sovu pu – pu!

***

Dzeguze

Reiz dzeguze prasīja kurlam arājam pēc govju meitām, bet vecis nedzirdēja un prasīja: “Ko, ko?” un nospļāvās. Dzeguze aizskrēja teikdama: “Ku! ku!” un arī nospļāvās, tādēļ vēl šo baltu dienu viņa tā kūko un spļaudās.

Krauklis

Krauklis aizlaidies pie nama durvim, nosēdies uz celma un klausījies, klausījies, vai neiedziedāsies kāds istabā. Taī brīdī saimniece namā kapājusi kaulainu gaļu: “Kram, kram!” Krauklis jokojies pakaļ: “Kram, kram!”

Beidzot saimniece izcirtusi no kakla gala kakla krimstalīti (rīkles gals) un izsviedusi pa durvīm, sacīdama: “Še, še, krauklīt, kumoss uz kārā zoba, ko nu tik daudz te krimšķini!

” Tādēļ vēl tagad kakla krimstalu nosauc par “kraukļa kumosu”. Krauklis apēdis krimstalu ar gardu muti un pavisam piemirsis, kā īsti nācis; tādēļ arī tikai to kram, kram, māk.

Sniedze

Sniedze gājusi taisni kāzās dziesmas mācīties. Un tur jau dziesmu tiešām pa pilnam. Bet, par nelaimi, tai dienā briesmīgs vēja putenis sacēlies un tādēļ laukā pie logiem nevarējusi nekā sadzirdēt. Vēlāk tikai puisis iznācis svilpodams zirgus kopt. Tik tad arī sniedze saķērusi un aizlaidusies svilpodama. Vēl šodien nabadzīte svelp puteņu laikā.

***

Dzeguze

Dzeguze pieskrējusi pie veca veca arāja, kas stipri bijis kurls un prasījusi: kur govju meitas esot? Arājs klausījies: “Ko, ko?” Prasījusi vēl reiz; bet šis atkal: “Ko, ko?” Nu dzeguze dusmās nospļāvusies, mēdīdama: “Kū, kū! kū, kū!” Tādēļ vēl šodien projām skriedama spļaujot jeb kūkojot. (D. L. etn, p. 1892.).

Dzeguzes tēviņš skubinot matīti: “Tiš perēt, tiš perēt!” bet šī izmēdot: “Tiš perēt, tiš perēt! — Kas kūkos?”

Irbe

Irbe jau pašā agrumā ielaidusies dārzā, meitas meklēdama. Bet kas tik agri dziedās? It īpaši tanīs mājās nekad dziesmas
nedziedājuši, jo saimniece bijusi barga, barga un, zināms, tad jau meitas nedzied. Tā arī torīt – maza maza gaismiņa, jau saimniece izdzinusi meitas dārzā kāpostus noņemt.

Ņēmušas itin klusu, neviena nerunājusi; tikai nažu griezieni šņirkšķējuši un tās skaņas irbe tad pieņēmusi par savu dziesmu. “Šņirks, čirks, šņirks, čirks!” tā viņa vēl šodien dzied.

Žubīte

Žubīte lēkājusi pa ozolu zariem un ap ganu meitu; bet tā nedziedājusi un nedziedājusi. Te pienācis puisis, tas apķēris meitu un noskūpstījis. Ko nu gaidīt? Tūliņ čaukstējusi pakaļ, kā tiem tur skūpstoties atskanējis un projām skrienot apsolījusies. “Līdz, līdz, līdz pat rudenim Dievu teikšu!”

***

Pēlēkā cielava

Pelēkā cielava veselu cēlienu nostaigājusi vecam arājam pakaļ, gaidīdama, vai nedziedās? Bet tik veci jau labprāt nedzied gandrīz nekad, tādēļ nabadzīte izgaidījusies velti un palikusi bez dziesmām. Tikai to paguvusi noskatīties, kā vecais, tiklīdz zirgs piepēži arklu ātrāk sarāvis, nespēcībā arvien uz priekšu palīgojies un arkls iečirkstējies gar akmeņiem trīdamies.

To cielava pa-turējusi un tādēļ vel šo baltu dienu tekādama šūpojas, šad, tad iečirkstēdamās: “Čivi, čivi!” “Ciliks, ciliks! gludgalviņ, gludgalviņ!” (Auseklis Lielvārdē).

Žagata

Žagata nometusies uz sētas mieta. Pārradies kuilis no ganiem, atplēsis kūts durvis un ielauzies pie ērzeļa. Ērzelis spārdījis nelūgto un rēcis; bet kuilis draudzībā atrukšķējis: “Urkš, urkš! urkš, urkš!” Beidzot saimnieks, istabā padzirdējis troksni, skrējis abus saglābt.

Žagata, mēlnese, gribējusi saimniekam jau iepriekš pastāstīt kuiļa nedarbus, bet ātrumā valoda aizķērusies, nevarējusi vairāk izžadzināt, kā tikai samaisītu kuiļa un ērzeļa valodu.

***

Pūce

Pūce arī ieskrējusi mājās no cilvēkiem dziesmas mācīties. Bet – kā gadījies, kā ne? – uzkūlusies uz istabas augšu pie vistām. Tūliņ vienu vistu noēdusi; bet tad arī palikusi tik slinka, ka nemaz vairs neticies mācīties, gulēt vien gribējusi. Tādēļ laidusies uz mežu atpakaļ izgulēties un labāk palikusi bez dziesmām.