Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (08.09.2020)11

Nepateicība pasaules alga

Reiz kāds saimnieks iet caur lielu mežu un ierauga zalti iesprū-dušu akmeņu starpā. Zaltis žēli lūdzās saimnieku, lai jel viņu at-pestot, ko šis arī izdara. Bet par pateicību atpestītais zaltis rauga saimniekam rokā iekost. Tas atrauj savu roku nost un jautā du-smīgā balsī: “Vai tādēļ tevi izpestīju, lai man rokā iekod?” “Kā tad lai tevim pateicos, jo labdarītājam iekost ir jau pa-saules alga.”

Saimnieks tādai runai netic; bet zaltis apņemās liecinieku dabūt, kas to pašu teiks. Viņš aizved neticīgo pie suņa un jautā sunītim: “Saki, plušķi, kāda ir pasautes alga?” “Ja man pasaules alga jāpierāda, tad stāstīšu pats savu dzi-ves gājumu.” Sunītis, plušķītis, nu iesak tā: “Piedzimu klēts priekšā kā visi kuceni un lēkāju siltajā sau-lītē tāpat, kā mani citi brāliši. Bet vēl nemācēju ne riet, kad jau kaimiņa saimnieks mani atšķīra no mātes un pārnesa saviem bēr-niem par paiju. Nevaru teikt, ka man ar bērniem nelabi gāja: da-būju piena lakt, cik gribējās. Vēlāk bērni mani apnika un nu saim-nieks man pavēlēja klētis sargāt, govis ganīt, zagļus riet. Divreiz esmu aizdzinis veselu zagļu pulku no viņa klētīm, vienreiz viņa dēlu no upes izvilcis, desmit gadu govis saganījis un piecas reizas vilku no avim atgaiņājis. Par pateicību saimnieks mani vakar aizdzen nz mežu, jo vecuma dēļ nespējot vairs viņam kalpot. To-mēr es tādēļ nekurnu, jo tā jau ir pasaules alga.” “Vai nu dzirdēji?” zaltis iesaucās un atkal taisās saimniekam rokā kost. Bet šis atrauj roku un saka: “Gribu vēl vienu lieci-nieku dzirdēt.” Nu zaltis to aizved pie zirga un jautā: “Saki, bērīti, mums abiem, kāda ir pasaules alga?”

----->>>>

(turpinājums)

“Ja man pasaules alga jāpierāda, tad stāstīšu pats savu dzī-ves gājumu.” Zirdziņš, bērītis, nu iesāk tā: “Augu pie mātes līdz trešajam gadam; bet ceturtajā biju pie-audzis tik daiļš, slaiks un glums zirgs, ka ceļmalā ļaudis apstājās, kad priekš karītes aizjūgts rikšoju. Tā tas gāja līdz septītajam gadam. Te kādā rudenī, savu kungu no slepkavas rokām glāb-dams, tā pārskrējos, ka palika divas kājas stīvas, klibas. Kungs nu mani klibiķi nodeva zemnieku zirgu barā, kur ar visām klibājām kājām desmit gadu sakalpoju: vilku vezumus, kūlu labību, vazāju ecēšas, aru laukus. Un nu, kad vecumā nekā vairs nespēju, mani ņem čigānam pārdot par smiekla naudu. Tomēr es tādeļ nekurnu, jo tā jau pasaules alga.” “Vai nu dzirdi?” zaltis atkal jautā un taisās saimniekam rokā kost. Bet šis atrauj roku un saka: “Gribu vēl vienu liecinieku dzirdēt.”

Tagad zaltis to aizved pie lapsas un izstāsta strīdiņu; bet lapsa saka, ka vajagot līdz tai vietai aiziet, kur strīdiņš sācies, lai taisni spriestu. Iedams saimnieks klusu piebiksta lapsai, lai izspriežot viņam taisnību; bet lapsa tikpat klusu atkal atčukst: “Vai būs man par to pīlīte, zostiņa, vistiņa, tītariņš?” “Būs, uz galvošanu būs!” Tā runādami, tie sasniedza to vietu, kur zaltis iesprūdis. “Te ir tā vieta; spriedi nu, kāda ir pasaules alga!” zaltis uz-aicina lapsu.” Bet lapsa, viltniece, atsaka, ka nemākot ātrāki taisnību iz-spriest, kamēr šis neparādot, kā īsti bijis iesprūdis. Zaltis ielien akmeņu starpā un iesprūst no jauna. Lapsa, to redzēdama, pie-min akmeni un pārspiež zaltim galvu, teikdama: “Tada ir pasau-les alga!” Saimnieks nu ved lapsu uz mājām, lai aizmaksātu par taisno spriedumu. Lapsa paliek pagalmā laizoties un saimnieks ieiet pie saimnieces pēc pīlem, zosim. Bet saimniece, to dabūjusi zināt, paliek pikta un uzsauc saimniekam: “Vai tev kādas pīles, zosis, vistas, tītari pieder? Raugi tik viņas aiztikt, tad redzēsim. Vie-sul, Piktul, cui! pi! trieciet to viltnieci, lapsu, no pagalma mežā. Lapsa, nabadzīte, muka, muka; bet mazuliet tēva dotās bikšeles suņi tomer ieskrambāja. Tada ir pasaules alga!

Kā cilvēks lāci piemānījis

Lācis izkāpis saimniekam bites un saimnieks par to lāci izrāmījis. Šis solījies saimniekam savas sāpes atdarīt. Pēc kāda laika abi atkal salabījušies: lācis saimniekam neatriebsies, ja tad un tad, tur un tur saimnieks aizjās tādā zirgā, kāda lācis nepazīs.

Labi! Saimnieks uzsēžas saimniecei ačgārniski mugurā, saimniece izlaiž matus justu kā zirga asti un nu gaida lāci. Lācis atnāk un brīnās lielos-nemazos brīnumus: “Zirgs ar vienu iztecējušu aci.”

Smērēs medu tur iekšā. Ko lācis sācis grābāties ap zirga aci, to saimniece aiz smiekliem: purkš! Nu lācis izsaucies: “Uja, vairāk plīst neka dzīst.”

Arājs izraibo lāci

Vīrs ara ar sarkanu seķi. Iznāk lācis no meža: “Vai, kas tavam zirgam par jauku, raibu spalvu! Vai nevari man arī tādu noraibot?” “Kādēļ ne? Bet tad tev jāļaujas sasieties, citādi raibojot raustīsies un nekāds labs raibums neiznāks.” Labi! Lai saistot arī. Vīrs nu nosaista lāci tā, ka ne pakustēt; tad izrauj nazi (un sāk tikai garniski vien ādu raibot.

Viens paņēmiens: lācim rumpis vispār spangains – sarkanas švītras, ka ne izskaitīt. Kur nu ies tāds nospogots seķis? Kājas arī gurdenums māc. Ē! sadomā: liksies tepat garšļaukus mežmalā atpūsties. Guļ, guļ, atskrien žagata: “Vai, lācīt, kāds tu šodien gurdens!” “Ja, es tam blēža vīram grāvmalā aiznesu naudas podu, viņš par to man izraiboja ādu.” “Pag, pag, lācīti apskaustais, tad es viņa raibajam zirgam izknābāšu acis.” Žagata nolaižas seķim uz galvu un liecas knābt, bet vīrs, kā cērt ar pātagu, knābējam abas kājas nost Žagata iežadzinājās vien un aizgūtnēm iemetās tai eglē, kur raibotais lācis raibumus žāvēja.

------>>>>>

(turpinājums)

Brītiņu vēlāk atlaižas dunduris: kas kaišot abiem? Lācis atrūca: “Es tam blēža vīram aiznesu grāvmalā naudas podu, viņš par to man izraiboja ādu.” Žagata žadzināja: “Es no tā blēža tā jau vairījos, tomēr atlauza un atlauza man abas kājas.” “Pag, pag, lācīti, pag, pag, žagatiņa, tad es viņa raibajam zirgam asinis izzīdīšu.” Dunduris aizlaidās asinis zīst. Bet vīrs zīdēju noķēra, izdūra smilgu rumpim cauri un palaida. Dunduris aizdunduroja eglē, kur žagata maitātās kājas lāpīja… Un brītiņu velāk sieva iznesa biezputras podu vīram brokastī. Bet sieva blja tāda panikna: papriekšu apskatījās labi, cik vīrs uzaris un tad tikai sprieda, vai gaļu arī biezputrā dot, jeb pavalga nemaz? Bet šorīt tiešām paguvis mazumu uzart: are! puscēlienu sasodītie dunduri, žagatas, lāči aizkavēja. Sieva apsprieda: “Maz aris — gaļas nemaz! Tādēļ gaļas kumosiņu nogremdēšu poda dibinā, apakš biezputras, lai ēzdams neatrastu.” Labi! Vīrs piesēž ēst, gaļas nekā. “Ā!” viņš beidzot apsver gan, kā te līdzams. “Vai dzirdi, sieviņ, gaļu gan neiznesi, bet par to labumu aiziesi maniem kamzoļiem pakaļ, tur grāvmalā būs!” Sieva aiziet: vai aklis! apakš kamzoļiem liels naudas pods. Nu sirds atgriežas ātri vien uz labo pusi, tūliņ vīram gar kaklu: “Ak zelta, sudraba vīriņ, ko tu šodien saari! Ēdi nu ēdi! Ače dibinā gaļiņa, ače tauciņi!” Bet lācis pie egles saka: “Žagata, sieva, tu esi augstāku: man liekas, vai tas blēža vīrs arī sievai neraibo ādu?” “Liekas gan!” žagata atsaka, “bet dunduri, mazo vīriņ, tu esi augstāku — apskaties labāki: vai tas blēža vīrs sievai tikai kājas nelauza?” “Liekas gan!” dunduris atsaka, “bet tā būtu maza nelaime; man tikai bailes, ka neizdur smilgu rumpim cauri, ko tad?”

Cilvēks māca zvērus amatā

Are, tas bijis tanīs laikos, kad cilvēki, lopi un zvēri varējuši sarunāties. Toreiz nogājis kāds vīrs uz mežu malku cirst, uzmeklējis sausu koku un sācis strādāt. Te tam pienākusi lapsa un uzsaukusi: “Vīrs, es tevi ēdīšu!”

Virs gan nebijies, bet ātri apdomājies teicis: “Mīļo kūmiņ, labāk jau neēd, atstāj mani dzīvu, es par to tevi izmācīšu stabuli pūst, tad tu varēsi iet par muzikantu un tev maize būs visam mūžam.” “Labi!” lapsa iesaukusies it priecīga, “izmāci mani stabuli pūst, un es tevi neēdīšu.”

Vīrs ātrumā nocirtis kādu triju pēdu garu puļķi un licis lapsai ieņemt puļķa vienu galu mutē, šis atkal notaisīšot otru galu un pa- rādīšot, kā pūst. Lapsa, saprotams, vīram paklausījusi un saņēmusi puļķa galu mutē; vīrs ilgi negaidījis, bet devis ar cirvi puļķam pa otru galu, tā ka tas viss salīdis lapsas rīklē. Lapsa nabadzīte sarāvusies tīri līka un pakritusi gar zemi.

Vīrs neskatījies vairs i atpakaļ, bet devies vien projām un klusām priecājies par savu gudro darbu. Bet prieki nebijuši diezin cik ilgie, jo vēl nebijis pagājis necik tālu, kad saticies ar vilku, kas rādījies būt pavisam izbadojies. Vilks, tīri acim redzot, tapis priecīgāks un uzsaucis drebošam vīram: “Ko tu trīci! Sataisies, ka varu tevi noēst un apmierināt savu tukšo vēderu!”

Te vīram iešāvies galvā atkal kāds niķis, tas uzrunājis vilku šā: “Ko nu, kundziņ, no manis ēdīsi? Būs tikai vienai reizei; bet es tevi izmācīšu vijoli spēlēt, tad varēsi iet par muzikantu un maize būs labu labā visam mūžam.”

“Ja!” vilks iesaucies, ,Ja tu izmāci mani par muzikantu, tad ēst tevis neēdīšu, bet atstāšu pavisam dzīvu.” Nu devušies abi uzmeklēt vijoli. Gājuši, gājuši, līdz atraduši labu resnu kluci. Vīrs uztaisījis ķīli, ieplēsis klucī šķirbu un iedzinis tanī ķīli, tad teicis uz vilku: “Ieliec šinī šķirbā prieķšķetas, es atkal sarīkošu stīgas un tad sāksim spēlēt.” Bet līdz vilks iebāzis ķetas klucī, tā virs izsitis ķīli un šķirba aizvērusies, iespiezdama vilka ķetas kā knīpstangās. Vilks sācis smilkstēt, kaukt un lūgt vīru, lai palīdzot izņemt ķepas no kluča. Vīrs atteicis, lai paciešoties, lai! — jo stīvāki stīgas, jo labāki skanēšot, un devies projām.

------>>>>>

(turpinājums)

Bet tīri kā par nelaimi vīrs saticis drīz vien atkal lāci, kurš uzsaucis tam rupjā, pavēlošā balsi, lai apstājoties, šim jāpaturot pusdiena; un kad nu cita labāka pie rokas neesot tagad, tad ēdīšot viņu. Vīrs nu gan gandrīz zaudējis dūšu, jo ar lāci nedrīkstējis daudz neko iesākt; bet tomēr iešāvies padoms prātā — pateicis: “Ko nu, meža tētīt, no manis ēdīsit, cik tad jums tur būs: drēbes un kauli vien ir, labāk es izmācīšu jūs par melderi, būs mūžam maizes bez bēdas!”

“Nu, labi, labi!” atrūcis lācis, “kad jau nu tu mani izmācīsi par melderi, tad ļaušu arī tev vēl dzīvot.”

Nu devušies abi uzmeklēt dzirnavas. Nonākuši pie akmeņu čupas un apstājušies. Vīrs teicis, ka pirms jāizmācoties izkalt dzirnu akmeņi. Lācim tas izlicies gan par garlaicīgu, bet kad vīrs apgalvojis, ka ilgi nebūšot un lācim nevajadzēšot neko strādāt, varēšot tikai gulēt, skatīties, tad lācis apmierinājies. Vīrs licis lācim nogulties blakus akmeņu čupai un izstiept visus locekļus taisnus; tad lai guļot tik ilgi, kamēr šis teikšot celties. Lācis, neko ļaunu neparedzēdams, paklausījis un gulējis gluži mierīgi, kamēr vīrs apkrāvis to visapkārt ar akmeņiem un beigās vel uzvēlis lielu akmeni lācim taisni virsū. Nu lācis bijis ieslodzīts, ka nevarējis ne pakustēties, bet vīrs gājis gluži mierīgs un priecīgs uz māju.

Pa to laiku, kamēr vīrs darījies ar vilku un lāci, lapsa bijusi izvilkusi sprungulu no rīkles un devusies uz to pusi, kur vīrs aizgājis, lai varētu tam atriebties. Tā nebijusi necik tālu gājusi, kad atradusi vilku. Vilks lūdzis lapsu palīgā. Lapsa paklausījusi un tā vienotiem, spēkiem atsvabinājuši ķepas no spīlēm. Pēc tam, kad bijuši izstāstījuši viens otram savas nelaimes, apņēmušies abi dzīties vīram pakaļ un atriebties. Iedami tie uzgājuši arī iespostīto lāci un atsvabinājuši arī to no akmeņiem – pēc tam tad devušies visi trīs vīram pakaļ.

Vīrs, nebijis vairs tālu no mājām, kad ieraudzījis, ka lapsa, vilks un lācis dzenas pakaļ. Neko darīt, izbēgt nebijis vairs iespējams – gals tā kā tā! – nespējis vairs ir lāgā Dievu pielūgt – jau vajātāji bijuši klāt. Te vīram radies padoms pēdējā acumirklī. Viņš nolaidis bikses, saliecies uz priekšu, un pagriezis zvēriem pakaļu [šo vietu K. Untiņš uzrakstījis angliski: towered his trow-sers, bowed himself forward and turned the back to the beasts], domādams: “Kamēr viņi mani sāks ēst no viena gala, tikmēr ar otru varēšu pielūgt Dievu.” Bet tikko saliecies, tā lapsa apstājusies un teikusi saviem biedriem: “Es viņa neaiztieku – redziet: viņam ir stabule klāt, viņš to var iedzīt atkal manā rīklē.”

Arī vilks apstājies un teicis: “Ir es negribu vairs otrreiz bāzt savu ķepu šķirbā.” Tikai lacis tā kā gribējis uzņemties cīniņu bet, kad apskatījies pēc saviem biedriem, tad tie bijuši jau tālu no briesmīgā vīra – tādēļ arī tas norūcis: “Nebūtu tevim tas dzirnu akmenis līdzi, tad tu nu gan redzētu; bet lai šoreiz vēl paliek!” un aizčāpojis projām. Vīrs nosmējies par gudrajiem zvēriem un nogājis sveiks un vesels mājās.

Ūpis

Ūpis gribējis laisties uz istabas augšu, lai pa griestu caurumu noklausītos, kā meitas šūdamas, adīdamas dziedāšot. Bet, par nelaimi, iemaldījies ābeļu dārzā, kur kāds vecītis mocījies ar nelabu sirdi un vaidējis. Ūpis noklausījies un vaidejis arī tā: “Ū! ū! vai! vai!”

***

Ceplītis un lācis

Reiz lācis gāš nejauši garēm gar ceplīša pērkli, kur atradušies tikai mazie ceplēni. Kad nu vecais ceplīts pārnācis, tad šie ar bailēm stāstīši, cik lielu un briesmīgu zvēru viņi redzēši. Vecais ceplīts un ielaidies mazā krūmiņā un lēcis arvien augstāku un augstāku prasīdams: “Vai tik liels bija? Vai tik liels bija?”

Pēdīgi nu bērni arī sacīši, ka tik liels tas zvērs esot bīš. Tad vecais sacīš: “Ja tik es būtu mājā bīš, tad viņš pie mana nama duru gulētu.”

***

Pele un zvirbulis

Vienreiz pele ar zvirbuli kopā krāja ziemai barību. Atnāca rudens, sāk šie savā starpā dalīt vasaras krājumu pus uz pusi. Dalīja, dalīja, nevarēja satikt — saplūcās abi. Tik ilgām plūcās, kamēr pie beigām abi nokusa. Un tad viņi skrēja vēl katrs savam kungam sūdzēt: pele sūdzēja žurkai, zvirbulis ērglim.

Atnāca žurka abi ar ērgli — tik ilgi, tik ilgi — iesāka tie lai savā starpā plūkties. Bet žurka pārvarēja ērgli, ērglim bij jāaizlaižas. Nu žurka izsprieda tā: pārcirta graudus uz pusi un atdeva vienu daļu pelei, otru zvirbulim.