Labdien spocen. Man priieciņš, ja kāds vēl atver asortus. Labu noskaņojumu otrdienas darbos un nedarbiņos. 
********
Cerība un vēlēšanās viena otru pabalsta, ja viena kļūst vēsāka, tad arī otra atdziest, kad iekvēlojas viena, tad arī otra uzkarst.
(Petrarka)
*********
Te vakardienas. https://spoki.lv/foto-izlases/Joku-asorti-jeb-veseliga-smieklu-deva/903451
🌸🌸🌸🍀🌼🌼🌼
Sarunājas divi draugi.
Viens stāsta: - Vakar ar tēti bijām uz šautuvi. - Kādi panākumi? - Ar medībām mēs neizdzīvotu.
***
Pustukša.
Vīrs: - Paklau, kāpēc dārgā konjaka pudele ir pustukša? Sieva: - Tāpēc, ka tu esi pesimists!
***
Novērojums.
Tam, kurš agri ceļas, jau ap pusdienlaiku nepieciešams mobilā telefona lādētājs.
Zvēri un abru taisītājs
Reiz dzīvoja viens vecs vīriņš, abru taisītājs. Viņam pietrūka maizes, kā jau daždien veciem, kas pelnīt daudz nespēj. Bet kaimiņa saimnieks sacīja: “Uztaisi man jaunu abru, tad maizi iedošu!” Labi! Vīriņš uztaisīja prāvu, prāvu abru, un nesa uz kaimiņiem. Bet tai dienā bij briesmīgi karsts laiks un nesamais smags, spēka maz, nabadziņš, jāsaka, piepūlējies galā. Par laimi gadījās ozolu mežs, kur dzestrā ēnā varēja atšauties. Tā nu viņš apsēžas, noslauka sviedrus un iesāk domāt: “Vai nebūtu gudrāki tepat brītiņu pagulēt?” Ja, būs gan! Un tūliņ nolikās garšļauku; bet abru drošības dēļ uzvilka sev virsū par apsegu. Te, pēc maza laiciņa, atskries zaķis, nosēdīsies uz abras un brīnīsies: “Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!” Pa brītiņam vēl attecēs ir lapsa, nosēdās uz abras, zaķim blakus, un brīnījās: “Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!” Pa brītiņam atskrēja arī vilks, nosēdās uz abras, lapsai blakus, un brīnījās: “Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!” Pa brītiņam atnāca vēl lācis, notupās uz abras, vilkam blakus, un brīnījās: “Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!” Nu sēdēja, sēdēja visi, beidzot sāka pārrunāt: “Ko tā velti sēdēsim, paraudzīsim maltīti.” Lācis sacīja: “Zinu mežā brangu biškoku, to es atnesīšu!” Vilks.sacīja: “Zinu kaimiņa kūtī treknu aunu, to es atnesīšu!” Lapsa sacīja: “Zinu brangu zostēviņu, to es atnesīšu!” Zaķis iesaucās: “Zinu kaimiņa dārzā brangu kāpostu galviņu, to es atnesīšu!” Visi aizgāja, katrs pec sava medījuma. Ne visai ilgi, jau lācis atstiepa stropu un nosvieda uz abru, ka nobraukšķēja vien; tad nāca vilks ar aunu, lapsa ar zostēviņu un beidzot zaķis ar kāpostu galviņu. Nu draugi mielojās. Bet vecais abru taisītājs apakš abras pašu laiku pagriezās uz otriem sāniem, abra pakustējās un lācis tūliņ iesaucās: “Ā! kas to galdu kustina?” Bet vairāk neko un tā ēda atkal.
Pa brītiņam vecais atkal pakustināja abru; vilks iesaucās: “Ā! kas to galdu kustina?” bet vairāk neko un tā ēda atkal. Pa brītiņam vecais atkal pakustināja abru; lapsa iesaucās: “Ā! kas to galdu kustina?” bet vairāk neko un tā ēda atkal. Pa brītiņam vecais labi dikti pakustināja abru: zaķis iesaucās: “Ā! kas to galdu kustina?” — “Te vairs nav labi, bēgsim!” Un tā aizbēga arī visi, katrs uz savu pusi; bet vecajam abru taisītājam palika medus, gaļa, kāposti. Par abru tas vēl dabūja no kaimiņa maizi un nu bij pārtikas vecam vīram pa pilnam.
Vilki saplēš novēlēto cilvēku
Senākos gados daudz vilku esot bijuši. Un tur netālu no Skrundas muižas ir kalns, ne dižs. Šinī kalnā vilki katru ziemu kaucamā laikā sanākuši kaukt. Reiz darbinieki, rijā kuldami, iesākušl runāt par vilku ierašām un apgalvojuši tā: kad vilki nokaucot, tad izvēlot no vecajiem vienu pavēlētāju, un tas tad katram vilkam pasakot, uz kuru pusi jāejot ēst meklēt, kas tai dienā vai naktī jādarot un visu citu vēl. Bet viens kūlējs, tā kā neticēdams, pakampis cirvi, aizgājis uz to kalnu, uzrāpies eglē un par varu gribējis redzēt, vai tas tiesa, ko citi kūlēji par vilkiem runājuši. Patlaban krēsla metusies. Te sākot tikai rasties vilki kopā. Sanākuši, nostabulējuši savu gaudu dziesmu un tā vienu no vecākiem izvēlējuši, lai tas katram izgādina, ko būs darīt un kur ko dabūt. Bet pulka vidū bijis viens klibs vilks, tam izvēlētais teicis: “Tev, klibiķi, tas, kas tai kokā sēž!” Kūlējs, to dzirdēdams, gauži nosabijies, bet domājis: “Man cirvis ir, ko viņš man var darīt.” Un nu klibais tupējis un tupējis apakš tā koka ilgu laiku, kūlējs nevarējis zemē kļūt.
Iztupējies, izgaidījies — uz vienreiz ies gan projām. Nu tikai kūlējs mudīgi no koka zemē un prom uz riju. Izstāstījis citiem kūlējiem, ko piedzīvojis un kā izglābies. Tie teikuši: “Ja tu patiesi klibajam esi atdots, tev labi neklāsies, tevi saēdīs kādreiz, gan tu redzēsi!” Kūlējs atteicis: “Ko tāds mums var darīt? – Te esam divdesmit kūlēju un tad no ķēma baidīties – nositīsim, nodursim!” Labi, labi, tā palicis. Otrā vakarā, kad gājuši gulēt, dro-šības labad aiztaisījuši visas durvis labi cieti un šo atdoto kūlēju vēl ieņēmuši pašā vidū. Bet – kas ir? – no rīta skatās, skatās – atdotais kūlējs trūkst kā trūkst, lai meklē, kur grib. Pēdīgi meklējuši vilku kalnā — atraduši tikai kājas un gālu (galvu) vien, vilki noplēsuši.
Ērzelis glābj kumeļu no vilka
Reiz pienāk vilks pie zirgiem un grib dabūt kumeliņu savos nagos. No vienas puses kumeļu aizstāv ķēve, no otras puses ērzelis: Vilks tikai staigā apkārt un glūn, kā tikt klāt. Te uz reiz vilks taisa lēcienu un tāpat arī ērzelis.
Ērzelim izdodas ar kāju pineklu uzlekt vilkam uz muguras un piespiest to pie zemes. Tā nu ērzelis stāv nosvīdis līdz pašam rītam, un vilks guļ zem pinekla, mēli izkāris, tikko vairs dzīvs. No rīta atnāk saimnieks, dod vilkam pēdējo sitienu un atpin ērzeli vaļā. Ērzelis vēl reiz greizi noskatās uz nosisto vilku un tad tikai iet saimniekam līdza uz māju.
Lācis grib plēst cilvēku
Vagāre brauc pa ceļu un satiek lāci. Lācis uzbļauj: “Vīrs, es tevi ēdīšu!” “Ko nu mani ēdīsi? Es atvedīšu tev labāk auzu vezumu, vīru, zirgu un kūmiņu.” Vagāre aiziet vezumu piekraut, paņem darbinieku, uzliek lapsu-kūmiņu uz vezumu un liek braukt. Kūmiņu tas tik piekrāpšanai ņēmis līdz. Kamēr vezums ar riņķi brauc, vagāre iet taisni pie lāča, iekur uguni un gaida vezumu. Braucot kūmiņš lēkā pa vezumu un sauc: “Vai, kā man kājas salst! vai, kā man kājas salst!” “Ej pie uguns sasildīties!” vīrs pamāca. “Iešu, iešu: bet kas tur tads melns tup? Vai, kā man kājas salst! vai kā man kājas salst!” Lācis domā, līdz ko kūmiņš būs pie uguns, tā brāc! virsū; bet kad kūmiņš tūdalin nenāk, tad lācis iečukst vagārem: “Saki kūmiņam, ka tupētājs ozola celms!”
“Kūmiņ, nāc, nāc sasildīties, tas jau ir ozola celms!” “Nu, ja tas ozola celms, tad vel viņu ratos.” “Vel, tik vel, es jau ļaušos!” lācis atkal iečukst. Vīrs nu nomauc riteņus un veļ lāci ratos. Bet kūmiņš tik lēkā pa pļavu un sauc: “Vai, kā man kājas salst! vai, kā man kājas salst!” Kad lācis ievelts, tad vagare saka: “Kūmiņ, nāc nu apsildīties!” “Vai kluci ar’ labi pieklūgoji?” kūmiņš prasa. “Klūgo, tik klūgo! es jau ļaušos!” lācis atkal iečukst. Vīrs nu noklūgo lāci, cik labi vien māk. Kad tas padarīts, tad vagāre saka: “Kūmiņ, nāc nu apsildīties!” Kūmiņš nu arī tūlīt klāt, uzlec lācim virsū, spļauj acīs, cērt pliķus un sauc: “Miķītis ratos, Miķītis ratos!” Lācis gan grib visus ratus saplēst, bet noklūgots, ka ne pakustēt. Nu brauc visi ar vezumu mājā. Mājās kūmiņš ieskrien pie kunga. Kungs iznāk laukā. Kūmiņš gardiem smiekliem uzlec atkal uz ratiem, spļauj lācim acīs, cērt pliķus un sauc: “Miķītis ratos, Miķītis ratos!” Kungs ieliek lāci dzelzs būdā, kur nabadziņš dažus gadus notupēja.
Zvēri un abru taisītāji
Reiz dzīvoja viens abru taisītājs, kuram pietrūka maizes. Arī kaimiņš tam par velti negribēja dot, bet lika uztaisīt abru. Abra bija gatava un vīriņš to gribēja aiznest nāburgam. Laiks bija ļoti karsts, vecais nespēja panest, kādēļ nolikās ozolu meža zem abras gulēt.
Pēc maza laiciņa atkrēja zaķis, izbrīnījās par skaisto galdiņu, kuram nekā nebija virsū. Atskrēja lapsa, kura nosēdās uz abras zaķim blakus un brīnījās par skaisto galdiņu, kam nekā nebija virsū. Atskrēja arī vilks, nosēdās lapsai blakus un brīnījās par skaisto galdiņu, kam nekā virsū nebija. Beidzot atnāca lācis, nosēdās vilkam blakus un brīnījas par skaisto galdiņu, kam nekā virsū nebija.
Visi sēdēja kādu laiciņu, kāmēr beidzot lācis sacīja, ka mežā zinot bišu stropu, vilks sacīja, ka zinot kūtī aunu, lapsa sacīja, ka zinot zosutēviņu un zaķis sacīja, ka zinot kāpostu galviņu. Nu visi solījas atnest savu laupījumu un arī atnesa. Te abrinieks apgriezās uz otriem sāniem, abra pakustējās. Visi sabīstās, bet ēd tālāk, kamēr abrinieks pakustina stiprāki. Nu visi aizbēg, un vecajam abriniekam paliek daudz ko ēst. Par abru arī dabūja maizi un nu palika par iztikušu vīru.
Zvēri un abru taisītājs
Kādreiz dzīvojis viens ļoti nabags vīriņš, tas uztaisījis abriņu un nesis to uz pilsētu pārdot. Tam bijis jāiet caur mežu, mežā drīz satumsis un tam bijis tur jāpārguļ pa nakti. Vīriņš arī nolicies zemē, apsedzies ar abriņu un gulējis. Te iet garām lācis un saka: “Vai kāds smuks galdiņš, tikai nekā nav virsū!”
Un lācis aizskrien uz mājām kur tam bijis paglabāts bišu strops ar medu. Iet garām vilks un saka: “Vai kāds smuks galdiņš, tikai nekā nav virsū!” un aizskrien uz ganāmu pulku lai nolaupītu kādu jēru.
Arī zaķis iet vīriņam garām un saka: “Vai kāds smuks galdiņš, tikai nekā nav virsū!” un aizskrien uz saimnieka sakņu dārzu pec kādas galviņas kāpostu. Pirmais atnāk lācis, tas atstiepis bišu stropu, uzliek to uz abriņas un ēd medu. Tad atnāk vilks, tas arī uzliek savu jēru uz abriņas un sāk to ēst aiz vienas kājas. Pēdējais atskrien zaķis ar divām galviņām kāpostu. Tas arī uzliek galviņas uz abriņu un ēd, tā ka ausis vien kust. Te vīriņš drusku pagrozās, tā ka abriņa sakustas. Zaķis, kā jau bailīgs vīrs, saka: “Kas to abriņu kustina?” Bet abriņa nostājas mierā un tie ēd tālāk. Vīriņš pakustas atkal, un vilks saka: “Kas to abriņu kustina?” Bet abriņa nostājas mierā un tie ēd tālāk. Kad abriņa trešo reizi pakustas, viņiem paliek bailes un tie aizskrien prom. Vīriņš nu izceļas, paņem medu, jēru un kāpostu galviņas un dzīvo laimīgi.
Lapsa par nabagu
Reiz bija gudra lapsa; tā apģērbas cilvēka drēbēs un gāja nabagot. Kādu vakaru viņa ienāca vienās majās un lūdza nakts-mājas, ko arī dabūn. Bet saimnieki bij vārījuši sausus zirņus un nu lapsa ari no tiem dabūn. Tomēr lapsa zirņus neēda vis kā citi cilvēki: paņēma tikai vienu pašu zirni, vairāk ne. Otrā rītā lapsa ar savu zirni aiziet uz otrām mājām un prasa saimniekam: “Kur es savu zirni nolikšu?” Sainmieks atbild: “No-lieci uz loga!”
Lapsa noliek zirni uz loga un apsēžas krēslā. Bet gailis, tur-pat stāvēdams, paņēma zirni un apēda. Nu lapsa iet pie tiesas, apsūdz saimnieku un saimniekam jāatdod nabaģei gailis. Paņēmusi gaili, aiziet uz trešām mājām un prasa saimniekam: “Kur es savu gaili ievietošu?” Saimnieks atbild: “Ievieto manā aitu kūtī!” Tiklīdz nabaģe savu gaili kūti ielaida, tūlīt teķis viņu nobadīja. Nu lapsa iet pie tiesas, apsūdz saimnieku, un saimniekam jā-atdod nabaģei teķis. Paņēmusi teķi, aiziet uz ceturtām mājām un prasa saimnie-kam: “Kur es savu teķi ievietošu?” Saimnieks atbild: “Ielaidi manā govju kūtī!” Ielaida govju kūtī, lielais vērsis nobadīja teķi. Nu lapsa iet pie tiesas, apsūdz saimnieku, un saimniekam jā-atdod nabaģei vērsis. Paņēmusi vērsi, aizgāja uz nākamām mājām un prasīja saim-niekam: “Kur es savu vērsi ievietošu?” “Ielaidi manā zirgu stallī!” Bet vērsis vēl ne labi nebij iegājis stallī, te saimnieka brau-camais zirgs no staļļa ārā un nospēra vērsi, ka tūdaļ bija pagalam. Nu lapsa iet pie tiesas, apsūdz saimnieku, un saimniekam jā-atdod nabaģei zirgs. Paņēmusi zirgu pie rokas, aiziet taisni uz klātāka meža. Un mežā lapsa sacīja tā: “Taisni koki, greizi koki, taisāties par ka-manām!” Trīs reiz tā teikusi — nokrita no gaisa jaunas, smukas kamanas. Nu lapsa iejūdza zirgu jaunajās kamanās un braukāja pa mežu arvienu tālāk un tālāk. Brauca, brauca — satika zaķi. Zaķis vaicā: “Kūmiņ, kur tu braukā?” “Braucu vizināties!” “Ņemi mani līdz!” “Ņemtu gan; bet tu salauzīsi manas kamanas. Tomēr ja nu tik dikti esi izkarsis braukt, tad lieci priekškājas vien kamanās.” Zaķis ieliek priekškājas un nu brauz abi. Gabalu pabraukuši, lapsa saka zaķim: “Ko tu savus zābaciņus tik daudz plēsi, lieci visas četras kājas iekšā!”
------->>>>
(turpinājums)
Zaķis ieliek arī un brauc atkal. Brauc, brauc tādu gabaliņu — satiek vilku. Vilks lūdzas, lai viņu paved. Lapsa atbild: “Tu esi par daudz liels un smags, sa-lauzīsi manas kamanas, bet manis dēļ divi kājas vari arī ielikt.” Vilks ieliek abi priekškājas kamanās un nu brauc atkal. Pēc vilks ielika otras divi kājas lai kamanās. Brauca, brauca tādu gabalu, satika lielu brūnu lāci. Tas lū-dzas: “Mīļais kūmiņ! kaut tu zinātu, kā esmu piekusis! Vai nevari mani kādu gabaliņu pavest?” Lapsa atsaka: “Ielieci tikai divi
kājas iekšā, tad ja!” Lācis atbild: “Ja divi vien, tad nav vērts, ka pie tevis eju sēdēt.” “Nu!” lapsa beidzot saka, “tad nāci arī un sēdi!” Bet, kas nu notika? Tiklīdz lācis kamanās iesēdās, kamanas tai pašā vietā salūza. Neko darīt, nu zaķim bij jāiet mežā koki meklēt, ar ko citas kamanas uztaisīt. Zaķis aizgāja gan, bet iznesa tik tievu žagariņu, ka lapsai nebij ko parlauzt.
Nu bij jāiet vilkam sava reiza. Vilks iznesa gan resnāku bērzu, bet lapsa apskatījās: tas arī neesot nekads koks un pārlauza. Tagad lācis gāja un iznesa resnu ozolu; bet arī to lapsa sacirta. Tad lācis sacīja: “Nu, kūmiņ, tagad ir tava reiza!” Lapsa atbild: “Ja, ja, tas viss labi; bet kad es iešu mežā, jūs manu zirgu apēdīsit. Tādēļ tu, zaķi, apskaties: ja šie manu zirgu ēstu, tad bļauj! Gan es dzirdēšu.” Kad nu lapsa mežā bij iegājusi, vilks sacīja uz zaķi: “Nu raugi tu tikai bļaut, tad mēs papriekšu tevi apēdīsim un tad tikai zirgu!” Zaķis neatsacīja ne pušplēsta vārda un pa visiem trim apēda zirgu smalki; kauli vien atlika ar ādu. Bet kaulus viņi sabāza ādā, nostādīja zirgu stāvus itkā dzīvu un paši aizbēga.
Lapsa, mežā iegājusl, sacija tos pašus vārdus, ko pirmo reizi: “Taisni koki, grelzi koki, taisāties par kamanāml” Trīs reiz to izteikusi — nokrita no gaisa jaunas, jaunas kamanas. Lapsa pa-ņēma kamanas un velk no meža ārā. Izvelk, brīnās: kur lācis, vilks un zaķis palikuši? Apskatās vēl, bet neko nemana. Nu viņa ies pie sava zirga, piesitīs tris reiz pie sāniem — ak tavu brīnumu! — zirgs sakrīt. Apskatīsies labi, redz: zirgs pagalam. Nu viņa neko vairs ilgi nedomā, dzenas bēgļiem pakaļ, panāk tos pie šauras upītes un saka: “Jūs blēži! Jūs jau manu zirgu esat apēduši?” Bet šie tiepjas un tiepjas, ka ne viens, ne otrs neesot vainīgi.
Tad lapsa ķerās pie gudrības! Viņa saka: “Kas pār šo upi pārlēks otrā malā, tas nebūs vainīgs.” Un zaķim pašam pir-majam bij jālec, tā lapsa gribēja. Zaķis atbild: “Es esmu jauns un viegls zēns, māku labi lēkt, es it viegli pārtikšu otrā pusē.”
Un labi atkāpies, skries pāri; bet plaukš! iekrīt upē un no-slīkst. Tāpat ar vilku un lāci notika: tie ari noslīka. Bet nu lapsai reiza lēkt. Šī domā: “Es jau gan esmu laba lēcēja un ja tomēr iekritīšu, ir tad liela nelaime, nebūs, esmu laba peldētāja.” To sacījusi, lapsa lēca pāri; bet kas bij, kas nebij. — iekrita tā-pat kā zaķis, vilks, lācis un noslīka.
Vilks un krauklis
Vienreiz vilks mežā kā skrējis, uzskrējis uz naglu un sadūris kāju. Sāpēs vilks atgulies garšļaukus, ka jādomā, tūliņ vai sprāgs. Krauklis, to redzēdams, pielaidies klāt un sācis jau mirējam acis knābāt; bet vilks kā ķēris, noķēris knābiķi un gribējis jau ēst.
Te krauklis attapies: “Vai, brāliti, es nācu tevi dziedināt, tu taisies mani noriet: atnesīšu tev dzīvības ūdeni, apmazgāšu, būsi veselāks par veselu.” Labi! Lai tad nesot! Un nu krauklim bij jātura vārds, bij jāskrien dzīvības ūdenim pakaļ. Aizskrēja ari, pārnesa, apmazgāja slimo kāju un nu bij abi laimīgi: viens izārstējies, otrs dzīvību izglābis.
