Bēgļi
Nomirst Fidels Kastro. Viņa dvēsele sapako savu koferīti un dodas uz debesīm. Taču tur pie paradīzes vārtiem Svētais Pēteris šim krata galvu:
"Nekā nebūs - mums te debesīs spēkā, tā sacīt, feiskontrole, un no priekšnieka norādījumi par komunistiem ļoti viennozīmīgi. Nāksies vien tev, Komandante, doties uz to otru vietu."
Fidels nopūšas, parausta plecus un dodas uz elli. Tur velns šo jau sagaida atplestām rokām:
"Nāc nu, Komandante, mums priekš tevis jau luksusa numurs gaida! Padzersim rumu, papīpēsim cigārus un izrunāsim, kādus tad nedarbus esi dzīves laikā sastrādājis un kādu tev tālāk te dzīvošanu taisīt!"
Tā šie dzer rumu, pīpē cigārus un runājas kā veci čomi, kad Fidels apķeras, ka aizmirsis pie paradīzes vārtiem savu koferīti. Velns uzreiz atsauc divus sīkākus velniņus un šiem saka: "Tā un šitā - Komandante pie paradīzes koferi aizmirsis. Mudīgi pakaļ!"
Velniņi nu aizskrien līdz paradīzes vārtiem, bet tur darba laiks jau beidzies - vārti aizslēgti, un Svētais Pēteris sardzes mājā snauduļo pie televizora. Šie nu domā, ko lai dara - koferis droši vien ienests iekšā, bet bez tā priekšniekam acīs rādīties nedrīkst. Beigās izdomā pārlīst pār sētu un pameklēt.
Tā velniņi ņemas līst pār sētu, bet tur iekšā divi eņģeļi iet gar žogu apgaitā un šos pa gabalu ierauga. Viens smiedamies baksta otram:
"Re, re - Fidels knapi pāris stundas kā miris un ellē, kad no turienes jau pirmie bēgļi nāk!"