Kā tiesiski pareizi runāt
Universitātes tiesību zinātņu fakultātē profesors jautā studentam: – Ja jūs gribat uzcienāt kādu ar apelsīnu, kā jūs to darīsiet? – Es teikšu: “Lūdzu, cienājieties!” – atbild students. Profesors sāk kliegt: – Nē, jūs taču esat jurists! – Labi, – atbild students. – Es teikšu tā: “Ar šo es piedāvāju jums bez viltus, maldības un spaidiem, visas man piederošās tiesības, labumus, priekšrocības un citas intereses pār īpašumu, kurš man pieder uz likumīga pamata, nav pārdots, ieķīlāts vai kā citādi apgrūtināts ar saistībām, parādiem un trešo personu prasībām, tālāk sauktu kā “Apelsīns”, kopā ar visiem tā piederumiem, mizu, mīkstumiem, sulu un sēkliņām, ar tiesībām izspiest sulu, sagriezt, sasaldēt vai kā citādi patērēt, izmantojot jebkādas ierīces un palīglīdzekļus, kādi šobrīd eksistē, kā arī tos, kas tiks izgudroti nākotnē, vai arī bez minēto priekšmetu palīdzības, kā arī tiesības nodot iepriekš minēto īpašumu trešo personu valdījumā vai īpašumā ar visiem īpašuma piederumiem – mizu, mīkstumiem, sulu un sēkliņām, vai arī bez tiem.”
Tiesā.
– Apsūdzētais, vai jūs beidzot nosauksiet savu līdzdalībnieku?
– Tā tik vēl trūka! Lai es savu brāli nodotu…
***
Tiesas zālē.
Tiesnesis: – Apsūdzētais, vai jūs nositāt garāmgājēju ar lielu cirvi?
Apsūdzētais: – Jā.
Balss no zāles: – Ak tu, kretīns.
Tiesnesis: – Lūdzu, klusumu zālē. Apsūdzētais, pēc tam jūs nogalinājāt pastnieku, sitot viņam pa galvu ar lāpstu?
Apsūdzētais: – Tieši tā.
Balss no zāles: – Maita, tāds maita.
Tiesnesis: – Es saprotu, tas izklausās briesmīgi, bet, lūdzu, savaldieties.
Balss no zāles: – Kā var savaldīties, es šim nelietim dzīvoju kaimiņos desmit gadus. Kā gāju pie viņa aizņemties cirvi vai lāpstu, šis tikai “nav man, nav”.
