Liturģiskās komisijas sēde. Teologi iegrimuši diskusijās. Diskusija karsta, diena arī. Logs atvērts. Kaut kur aiz loga ēkas fasādi uzkopj krietnais Jēkabs, meistars visās lietās.
Teologs nr1: "Manuprāt, vispareizākā lūgšanas poza ir stāvus, paceltām rokām, sniedzoties pretī Dievam kā Tēvam.
Teologs nr2: "Lūgšanai jābūt pazemīgai. Nekas tik labi neizsaka pazemību tā Kunga priekšā, kā nomešanās uz ceļiem un galvas noduršana."
Teologs nr3: "No savas pieredzes varu teikt, ka vislabāk nodoties lūgšanām varu, kad nometos zemē izplestām rokām prātam neaptveramā Dieva priekšā, kas no pīšļiem mūs paceļ Savā žēlastībā."
Te atskan krietnā Jēkaba balss: "Kungi, lūdzu atvainot par iejaukšanos sarunā, bet neviļus dzirdot jūs runājam par šo aizraujošo tēmu, pārdomāju arī savu lūgšanu pieredzi, un, ziniet, reiz piedzīvoju tādu lūgšanas pārdzīvojumu, ka nespēju nepadalīties. Eku tas notika akurāt pirms četriem gadiem, kad tā sasodītā vētra te bija maķenīt jumtu pabojājusi. Ak, kungi, jūs pat nevarat iedomāties, cik viegli kāja slīd uz tāda skārda jumta, kad lietutiņš smidzina. Vēl šo baltu dieniņu nesaprotu, kā tas notika, bet vienā mirklī attapos, ka kāja iepinusies drošības virvē, bet pats ar galvu uz leju karājos 15 m virs zemes. Kungi, neticēsiet, bet TĀĀ LŪŪDZIES, AR TĀĀDU DEGSMI nevienā citā pozā ne reizes neesmu.