Pieņemšanā pie psihoterapeita sēž precēts pāris. Stāsta:
- Esam precējušies 13 gadu. Mums ir astoņus gadus veca meita. Esam viens otram tā apnikuši, ka bez aizkaitinājuma viens uz otru paskatīties nevaram! Par seksu pat runas nav. Jūs esat mūsu pēdējā cerība!
- Jums droši vien šķiet, ka jūsu problēma ir unikāla, taču tā ir biežāk sastopama, nekā jūs domājat. Kā gan jums palīdzēt? Vai zināt, man radās ideja. Palieciet tepat kabinetā aiz aizslietņa.
Pāris aiziet aiz aizslietņa, kabinetā ienāk nākamais pāris. Abi apsēžas un stāsta:
- Esam precējušies 11 gadu. Viens otram jau esam apriebušies, kopā esam tikai bērnu dēļ. Ko mums darīt?
Ārsts pieiet pie aizslietņa, paaicina otru pāri un saka:
- Te nu ir mana ideja. Jūsu problēmas ir aptuveni līdzīgas. Kāpēc gan jums nesamainīties ar partneriem? Būs pārmaiņas dzīvē, varēsiet novērtēt, kas ir jums, kas - citiem.
Pāri sašutuši:
- Kā jums nav kauna! Mēs esam pieklājīgi ģimenes cilvēki un nekādās izvirtībās neiesaistāmies. Jūs esat šarlatāns, nevis ārsts!
Pāri aiziet. Tomēr pēc divām nedēļām viens no vīriem atgriežas, turklāt ar lielu rožu pušķi:
- Dakter, kad pametām jūsu praksi, mēs tomēr nolēmām izmēģināt jūsu padomu. Un patiešām! Man atvērās pavisam cita pasaule! Es nezinu, kā es būtu dzīvojis tālāk bez jums. Droši vien būtu izdarījis pašnāvību, bet jūs mani izglābāt! Šīs puķes ir jums!
- Lieliski, paldies! Ceru, ka arī otram pārim tas palīdzēja!
- Meitenēm? Kas viņu zina!