Hide and Seek ~Anime n'Manga history~13

Paviršā interesentā šāds raksturojums var izsaukt domu, ka japāņi gluži vienkārši ir "nozaguši" komiksu ideju no rietumu pasaules. Tas nu gan nav patiesība. Japāna Mangas stila mākslu pazina jau kopš seniem laikiem. Viens no pirmajiem līdz mūsdienām saglabājušiem Manga stila darbiem pieder budistu mūkam Kakujo Toba (1053-1140). "Ainas iz putnu un zvēru dzīves" (Teodzugika) ir četri tīstokļi ar melnbaltiem tušas zīmējumiem un lakoniskiem parakstiem.

Vēlāk visus līdzīga rakstura zīmējumus sauca par 'Toba-e' (Zīmējumi Tobas stilā). Savukārt vārdu "Manga" pirmais sāka lietot slavenais japāņu mākslinieks Katsušika Hokusaji vēl 1814. gadā. 'Manga' tulkojumā nozīmē 'groteskas', 'dīvainas (jautras) ainiņas'. Bet nesteigsimies priekšā laikam. Šāda rakstura zīmējumi joprojām tiek uzskatīti par svētumu un glabāti klosteros un tempļos.

Kā jau zināms, Japāna un Ķīna ilgu laiku piekopa izolacionisma politiku ( izlēja savu kultūru, sabierību utt. no ārējās pasaules ietekmes, aizliedza iebraukt ārzemju tirgotājiem utt.), Tādēļ par Japānas un Ķīnas noteiktu vēstures posmu ir mazs zināms, bet imperatori šajā laika posmā veica daudzas reformas kā piemēram ieviesa dzenbudismu, rakstības izkopšanu utt.

Viena no dzenbudisma koncepcijām bija nespēja aprakstīt apkārtējo pasauli detaļās tās nepastāvīguma un iluzoruma dēļ. Tā vietā attīstījās simboliskā māksla, kas neaprakstīja esošo pasauli, bet gan 'norādīja' uz cilvēkiem jau pazīstamām ilūzijām, pie tam iluzorā daba bieži vien tika īpaši uzsvērta. No otras puses savukārt attīstījās māksla, kas meklēja iespējas notvert mirkli, sastindzināt šo nepastāvīgo pasauli kādā noteiktā laika momentā. 

Tādējādi var redzēt, ka tā laika Ķīnā un Japānā radušies 'stāstiņi attēlos' nebūt nebija dažu atsevišķu mākslinieku 'ģeniāla aizsteigšanās priekšā laikam', bet gan likumsakarīga parādība, kas balstījās uz tā laika kultūras pamatiem. Tāpat pilnīgi likumsakarīgs bija šo stāstiņu saturs. Zīmējot lūgšanās iegrimušus zaķus un kauliņu spēles azarta aizgrābtus mūkus, Toba neradīja humoreskas, bet gan sava veida grafiskos koānus, savā veidā simboliski atainojot pasauli. 

Laika gaitā manga strauji attīstījas un pilnveidojās. 1853. gads kļuva par lūzuma punktu Japānas attīstībā. Četri komandora Perija 'Melnie Kuģi' pārrāva Japānas pašizolāciju un zem lielgabalu stobriem piespieda valsti parakstīt tirdzniecības un sadarbības līgumu ar Savienotajām Valstīm. Drīz vien kļuva skaidrs, ka feodālā Japāna nekādi nespēj konkurēt ar Rietumiem ne militārā, ne ekonomiskā jomā.  Līdzīgi kā pirms gadsimtiem, reformas aptvēra burtiski visas dzīves sfēras. Tika atcelts iedalījums kastās, samurajiem atņemtas tiesības nēsāt ieročus, atceltas kārtu privilēģijas. Valdība tika pārveidota pēc eiropiešu parauga. Tika ieviesta 'tikumības' cenzūra, un aizliegti daudzi Edo laika erotiskie mākslas darbi. Vienlaikus notika armijas modernizācija un nostiprināšana.

Hokusaja 'mangas' vietā Japānā parādījās Eiropas stila komiksi. Pirmos komiksu žurnālus Japānā izdeva divi japanizējušies ārzemnieki - anglis Čārlzs Birgmens (žurnāls 'The Japan Punch', sāk publikāciju 1862. gadā) un francūzis Žoržs Bigo (žurnāls 'Tobae', sāk publikāciju 1877. gadā). Abi šie žurnāli bija orientēti uz Japānu apmeklējošajiem ārzemniekiem un iznāca attiecīgi angļu un franču valodā. Tomēr japāņi ātri vien apguva arī eiropeisko stilu, un tai pašā 1877. gadā sāka iznākt žurnāls "Marumaru timbun", kas, lai arī publicēja komiksus eiropiešu stilā, tika iespiests japāņu valodā.

Par pirmo japāņu 'serializēto' komiksu ar patstāvīgiem varoņiem līdzīgi kā rietumu komiksos, kļuva humoristiskais Rakutena Kitadzavas "Takogasu to Makube no Tokio Kembutsu" (Takogasi un Makube aplūko Tokiju). To 1902. gadā sāka iespiest žurnāls "Džidži Manga". Kitadzava bija slavens ar to ka vienlīdz meistarīgi prata zīmēt kā eiropiešu tā japāņu stilā. Viņa komikss stāstīja situācijām, kurās eiropeizētajā Tokijā iekuļas divi klaidoņi no tālas provinces.

917. gadā Japānā ienāca vēl viens Eiropas izgudrojums - tika radītas pirmās japāņu multiplikācijas filmas. Tās bija vienu līdz piecas minūtes garas īsfilmas, kurās mākslinieki centās apgūt un izpētīt agrīno Eiropas un Amerikas animatoru pieredzi. Par pirmo japāņu multiplikācijas filmu tiek uzskatīta 1917. gadā uzņemtā Dekotena Sinogavas "Dekoboko Sin Gato " (Jaunais skiču albūms). Tai pašā gadā Seitaro Kitajama uzņem "Saru Sani Kassen" (Kā krabis atriebās pērtiķītim), bet gadu vēlāk "Momotaro" (Momotaro - populārs japāņu pasaku varonis). Neviena no šīm filmiņām diemžēl nav saglabājusies līdz mūsdienām, taču ir skaidrs, ka vērtība tām bija tikai kā pirmo japāņu animācijas soļu piemēram.

 Divdesmitajos gados Japāna, apguvusi Eiropas un Amerikas tehnisko un administratīvo pieredzi, kļuva arvien eiropeizētāka. Paejot pasaules kariem Japāna, gluži kā citas valstis pārdzīvoja smagu ekanomisko krīzi, tādējādi arī nedaudz tika "iesaldēta" anime un manga attīstība.