(Tulkota vēstule publiskajā saitā,šoreiz par vienu krievu meičas jautājumu)
Satikos ar vienu puisi gandrīz gadu un neizturēju.Gada laikā es ar viņu ne reizi nesastrīdējos.Vai tas ir normāli?Vai arī es esmu muļķe?Un puisi itkā normāls.Ņēmās ar kompjūteriem,uztaisīja man dzīvoklī remontu pats ar savām rokām(līdz šim biju domājusi,ka ačkariki neko vairāk par pogu spaidīšanu neprot).
Vienmēr man uzticējās ,nekad arī nebija greizsirdīgs.Nekad nebija sevī noslēdzies.Pats ļoti mīlēja ,motociklus un ziemā kopā ar viņu braucām uz kalniem slēpot,kā arī vasarā uz jūru ,jeb vienkārši aizbraucām peintbolu uzspēlēt.Vārdu sakot garlaicīgi nebija,bet kāpēc viņš bija tik mierīgs?Septiņos mēnešos kompensēju sava bijušā trūkumus un strīdus.
Un man tas apnika.Es izkārtoju tā ,lai viņi abi satiktos.Atnāca viņš pašā cīņas karstumā,kad es ar savu bijušo jau ņēmos gultā,bet viņš atkal tāds kluss(biju gaidījusi,ka viņš vismaz tagad sāks kliegt vai vismaz lamāties).
Bat viņš tikai klusēja.Neko neteikdams izvilka manu bijušo no gultas,pāris reižu iesita pa seju un tādu pliku izmeta no dzīvokļa.Atnāca atpakaļ istabā,apsēdās blakus gultai un klusējot sēž tur maita.
Tik pārbijusies es vēl nekad nebiju bijusi.Labāk ja viņš būtu kliedzis,ārdījies,jeb vienkārši man iesitis,bet viņš klusēja un tas mani biedēja visvairāk.Pēc desmit minūtēm tik vien prasīja-Kas tev pietrūka,kapēc?-
Es neko nespēju atbildēt,jo visas manas domas bija par to,ka viņš mani nogalinās un apraks kautkur mežā.Vēl pēc piecām minūtēm,viņš man iedeva atslēgas un aizgāja.Šodien vēl bija atnācis pakaļ mantām neteikdams nevārda.
Sakiet man meitenes,es esmu muļķe jeb viņš ir kautkāds maniaks?Tas tak nav normāli būt tādam?
