Asorti labākai dienai (27.02.2020)5

Vienu nakti iet divi zagli zirgu zagt. Abi divi nonāk pie bagāta saimnieka, kam brangi zirgi kā barokli. Nonākuši, nedrīkst zagli iekšā iet, jo ir gaiša nakts un mēnestiņš spīd. Iztīkojas, izgrozās bet kā nekā, tā nekā nedrīkst iet pie staļļa. Te uzreizi šaujas labs padoms zaglim prātā. „Vadzi," viņš saka uz otru zagli, „ņemsim, nogāzīsim mēnesi, tad paliks tumšs un mēs varēsim dzīvot droši." Šie brīnās, kā viņiem tas agrāk nav prātā nācis, un skrien uz mājām pēc pundela, kurā iegāzt mēnesi. Kamēr tas atnāk ar pundeli, tamēr otrs izmeklējis garu, garu kārti, uzkāpj rijas jumtā un gaida biedru. Tikko šis atnācis, ķeras tas, kas uz jumta, pie darba. Sniedzas, sniedzas, stiepjas, stiepjas bet kā nekā, tā nekā nevar mēnesi aizsniegt. Tas, kas zemē, uzsauc otram: „Palēc, palec!" Šis lec arī, bet kā lec nāk arī tantariem uz pundela virsū un krizdams pārplēš pundeli vidū pušu. Atkritis augšu pēdu guļ pagalam, sprandu lauzis. Mute tam vajā un zobi spīd balti mēnestiņā. Otrs, domādams, ka tas smietos, uzsauc viņam: „Vai irgi, vai nirgi pus pundela jāmaksā!"

Vecgulbenes Botva salasījis 12 zirgus, aizjūdzis visus un braucis pār gaisa tiltu. Ceļā saticis baronu. Barons prasījis, ko šis tur darot. Tas atbildējis: „Zemnieka miesas, muižnieka gars!"

***

Divi latgalieši stāv Valsts bankā un gaida uz naudas izmaksu. Viens no viņiem saka: „Vai dzi, Ādam, man tās kājas no stāvēšanas pavisam nomirušas!" „Pēc smakas spriežot, tās jau kādu gadu mirušas," otrs atbild.

***

„Kas tagad tie par veiriem, kas par dorbiem: divi veiras ar cīras, ar zuogas īt mežā, cārt dīnā pa divdesmit, pa treisdesmit balkas... Kas tis par veiras, kas par dorbiem, kas par baļķem! vaccuās laikuās divas veiras ar cīrim guajušas mežā, cārtušas par dīnu divas baļkas. Vot beij veiras, vot bej dorbas, vot bej baļkas!"

Reiz latgaliešiem Jānim, Jēcim un Pēterim vajadzējis braukt atpakaļ uz Latgali. Vini nosēdušies Rīgas stacijas peronā uz soliņa. Atskanējis pirmais zvans, un konduktors saucis: „Lūdzu kungus iekāpt!" Jēcis teicis: „Kāpsim nu iekšā." Pēteris aizrādījis, ka tas bijis tikai kungiem. Kad noskanējis otrs zvans, konduktors prasījis, vai viņi arī braucot. Kad tie atbildējuši, ka tie braucot, tad konduktors teicis: „Ludzu kungus iekāpt." Kad atskanējis trešais zvans, tad konduktors kliedzis: „Vai jūs, lopi, kāpsit iekšā vai nē." Pēteris teicis: „Nu tik, brāļi, kāpsim iekšā. Nu vienreiz arī mūs lūdz iekāpt."

***

Kāds zemnieks pirms ēšanas klusi skaitījis lūgšanu. To redzējuši studenti un gribējuši viņu izjokot. Kāds no tiem izbrīnējies jautājis: „Onkul, kāpēc tu lūpas knotini?" „Lai mulki brīnās!" atteicis zemnieks.

Zemnieks aizbraucis uz muižu klaušās. Kungs devis pirmdienas rītos zemniekiem „šņabīti". Zemniecinš iedzēris ar' un gājis gar kunga balkonu atpakaļ pie zirga. Te viņam tā aptecējusi dūša, ka bijis jānospļaujas. Kungs to redzējis un domājis, ka zemnieks viņu izsmej. Viņš ar „štoku" zemniekam klāt: „Ko tu man splau, vai tā šnab nebi lab?" Zemnieks tīri nelaimīgs: „Labs bija gan, bet maz!"

***

Bijis kāds ļoti skops kungs. Tāpēc viņš nevarējis apprecēties. Beidzot viņš atradis tādu meitu, kas nemaz neēdot. To viņš apprecējis. Kāzās kungs licis izcept vistu un kāzu vakarā tikai pa kumāsiņam noēduši. Bet naktī jaunā sieva devusies pie skapja un apēdusi visu vistu. Arī kungam iegribējies ēst un viņš devies pie skapja, kur pamanījis sievu. Viņš paguvis tikai izsaukties: „Tu visu vistu!" un bijis pagalam. Sanākuši kalpi un mājas ļaudis. Gudra sieva paskaidrojusi, ka kungs tik ātri nomiris un novēlējis viņai visu mantojumu. Ļaudis arī patiešām dzirdējuši: „Tu visu visu". Un tā jaunā sieva ieguvusi visu kunga mantu.

Vienam rijniekam reiz nemaz neizdevies rijas žāvēt. Tā vienu dienu atkal sanāk kūlēji: sers slapjš nevar kult, jāiet mājā. Otrā nedēļā tāpat: sanāk kūlēji nevar kult sers slapjš. Lielmāte toreiz bijusi muižas valdniece, jo lielskungs bijis miris tā nu liek atsaukt rijnieku un noprasa itin bargi, kāpēc nevarot rijas izžāvēt? Rijnieks atbild: „Ja, lielmāte, ko es tur varu darīt? Ta uguns ir par vecu, viņa nežāvē vairs nekādā jēgā." „Ak ta, nu, bet, kur tad mes citu labāku uguni ņemsim?" „Kur ņemsim? Tepat musu krodzniekam jauna, stipra uguns, bet viņš, gudrinieks, nedod bez trīs pūri kviešu." Nu, kas jādod, tas jādod!" lielmāte atsaka un liek iemērīt no klēts trīs pūri kviešu rijniekam. Un no tas dienas rijas žuva ka trakas. Ka tad nežus? Par trīs pūri kviešu var taču citādi kurināt nekā bez trīs pūri.

Reiz nomiris viens kungs un viņa dvēsele atnākusi pie debesu durīm un lūgusi Pēteri, lai laižot iekšā. Pēteris gan atvēris durvis un paskatījies, bet kad redzējis, ka tas ir kungs, tad viņu iekšā nav laidis sacīdams, ka kungiem debesīs vairs neesot vietas, tās esot pilnas ar nabaga žīdiņiem. Kungiem visiem jāejot uz elli. Arī žīdi nu sanākuši klausīties, ko tur runā. Kungs, to redzēdams, sācis gudrot, vai ar viltu nevarētu tikt debesīs. Tā nu viņš stāstījis, ka viņš jau no elles nākot, bet neticis tur iekšā: arī visa elle esot pilna. Pēteris prasījis, kas tad tur esot noticis. Kungs atbildējis, ka ellē esot ūtrupe, tur pārdodot vecas lietas. Kā nu žīdi dabūjuši dzirdēt, ka ellē pārdodot vecas lietas, tā tie tūliņ ar bariem lauzušies pa debesu durīm laukā uz elli prom. Pa to pašu troksni arī kungs iespiedies pa durīm iekšā un tā nu ticis debesīs.

Reiz kāda vecenīte gājusi pie kunga maizes lūgt. Kungs teicis, lai strādājot, tad maize būšot. Vecenīte atbildējusi, ka lauku darbiem šī esot par vāju, bet cita darba neprotot. „Nu, tad es tevi pamācīšu," kungs jokodams teicis. „Ja tev cita darba nav, paliec par riebēju (pūšļotāju). Ej pie slimniekiem, paspaidi slimo locekli un skaiti: „Vilciņš ruc, vilciņš duc, Vilciņš mellu kāju, Ārstē mani vāju. Ja nelīdzēs, tad neskādes." Vecenīte pateikusies un devusies uz maju. Drīz saslimis viens kaimiņš, un vecenīte gājusi to apriebt. Kaimiņš drīz arī izveseļojies, bet laikam gan pats no sevis, ne no vecenītes ārstēšanas. Nu vecenītes slava bijusi lielu lielā: visur runāts par viņas gudrību un noslēpumaino spēku. Tā pagājuši vairāki gadi. Vecenīte vadāta no mājas uz māju un maizes tai vairs nekad nav trūcis ēdusi kā lielmāte labus ēdienus vien. Reiz saslimis pats kungs ar nezin kādu tur kakla kaiti: nevarējis vairs ne elpu atvilkt, un visi jau domājuši, ka tam mūža gals klāt. Te sulainis ieteicis slaveno riebēju un atvedis to. Vecenīte tūliņ sākusi riebt kungam kaklu un skaitīt: „Vilciņš ruc, vilciņš duc," v. t. t. Kungs, dzirdēdams vecenīti tā skaitot, nopratis, ka šī slavenā burve laikam gan būšot tā pati ko viņš mācījis, bet kas patiesībā nekā nemāk, un sācis smieties. No smiekliem kakls kungam atgājis vaļā, un tas izveseļojies, bet vecenītes slava no šī laika bijusi vēl lielāka.

Viens kungs prasījis dārzniekam, cik brāļu viņam esot? Dārznieks atbildējis, ka viens. Kungs sacījis: „Tas ir jocīgi! Jūsu māsa man vakar teica, ka viņai esot divi brāli!"

***

Reiz kungi sarīkojuši lielas medības, uz kurām bijis ielūgts arī kāds pilsētas kungs. To, protams, nostādījuši labākajā vietā, tad apņēmuši valkstu un sākuši dzīt. Kungs stāvējis ar paceltu flinti un gaidījis zaķus. Bet bijis tāds vīrs, kas savu laiku ne bijis šāvis, ne arī zaķa redzējis. Drīz vien kāds iztraucēts zaķis skrējis uz kungu pilnās burās, bet kungs, lai negadītos nelaime, tam uzsaucis, rādīdams ar roku sānis: ~Pabēdz, mazais, še tiks šauts!"

***

Kučieris atvedis lielu katlu un gājis prasīt kungam, kur vinu nolikt. «Lielskungs, es atvedu vienu grāpi, kur viņu noliks?" Kungs sapratis, ka kučieris atvedis grafu, tāpēc sacījis: „Ved viņu pie parādes durvīm. Es tūlīt iešu saņemt." Kungs uzvilcis vizītsvārkus un steidzies saņemt „grafu", bet ieraudzījis, ka kučieris pievedis pie parādes durvīm lielo katlu, noskaities, kliedzis: „Lops, tas jau pods!"