Asorti labākai dienai (27.02.2020)5

- Es šķiros! - Kāpēc? - Tāpēc, ka viss, par ko tu esi spējīga domāt, ir tikai seriāli! - Tā nav! Neej prom! Mēs kopā esam jau veselas astoņas sezonas!

***

Noķerot vīru ar mīļāko Anna pat nelamājās. Viņa laipni palūdza pārīti apsēsties tuvāk viens otram un nobildēja. Tas piemineklim- paskaidroja Anna.

***

Bija pienākuši sektanti. Kaut ko par labiem darbiem sāka runāt. Paprasīju, lai ienes malku, iekurina krāsni un izmazgā grīdas. Apvainojās un aizgāja

***

Tie laiki ir garām , kad satiekoties runājām par visu un neko , no acīm nolasījām nepateikto ... Šodien tev ir paveicies , ja ir cilvēks , ar kuru tu vari no sirds " pasēdēt " telefonā .

Šodien man piedāvāja pavadīt neaizmirstamu nakti ar skaistu 21 gadus vecu meiteni. Par to man vajadzētu noreklamēt kaut kādu vannas istabas tirīšanas līdzekli.

Es, protams, atteicos, tā kā esmu cilvēks ar augstiem morāles principiem un milzīgu gribasspēku,

Tikpat stipru, kā nesalīdzināmais "AjaX" - superefektīvs līdzeklis vannas istabas tīrīšanai! Tagad ar citronu vai vaniļas aromātu.

***

Psihoterapeiti apgalvo, ka mājdzīvnieki palīdz tikt galā ar stresu. Beidzot man ir skaidrs, kāpēc pirātiem bija nepieciešams papagailis uz pleca!

***

Jānīti ,tev jau ir seši gadi ,un man tev jāpastāsta,kā rodas bērni.

- Nu sākas...Trijos gados es uzzināju ,ka pie mums nedzīvo mājas gariņs ,četros - ka nav raganas , piecos - arī Ziemassvētku vecīša nav.Ja tagad izrādīsies ,ka pieaugušie nekniebjas ,kas tad vispār paliks.

Vīrietis párdevējai lūdz: Iedodiet man lūdzu to kartiņu ar sarkano dirsu. Tà ir Valentīna kartiņa ar sirdi, iebilst pàrdevēja. Uz ko vīrietis atbild: Es jau 20 gadus stràdàju par kardiohirurgu un zinu kà sirds izskatàs. Tà ka dodiet man šurp to sarkano pakaļu.

***

Darbinieks, nokavējis darbu, raksta paskaidrojumu : "Uz darbu atnācu nevis 8.00, bet 10.00 tāpēc, ka pirmās divas stundas tāpat tur neviens neko nedara, tikai dzer kafiju. Es tik daudz izdzert nevaru!"

***

- Mēs ar vīru uz restorāniem neejam. - Kāpēc? - Pēc piektās glāzītes mans vīrs sāk uzvesties lopiski! - Bet tavs vīrs taču nedzer! - Es dzeru.

TURPINĀJUMĀ SENĀS ANEKDOTES.🌞

Kāds skops saimnieks slikti barojis saimi tie pavalgu nemaz neredzējuši! Kādreiz saimniekam gadījies ēst kopā ar kalpu. Pusdienā bijusi biezputra. Savā pusē bļodā saimnieks ielicis sviesta aci. Kalpam arī gribējies pamērcēt putru sviestā. „Cik maksā tāda bļodiņa?" prasījis kalps un pagriezis sviesta aci uz savu pusi. «Piecpadsmit kapeikas," atbildējis saimnieks un atgriezis bļodiņu atpakaļ. „Tad nu gan laikam ir izturīga," teicis kalps un atkal pagriezis, bet nu jau saimnieks sapratis, kas par lietu, lēcis augšā un sviezdams kalpam ar karoti pa pieri, kliedzis: „Varam pamēģināt, varam pamēģināt!"

***

Skops saimnieks salīgst kalpu. Brokastis kalpam viņš dod plānas jo plānas. Kalps, paēdis, prasa vēl. „Kā, vai tad tu pusdienas tiesu gribi apēst?" brīnās saimnieks. „Kāpēc ne, dod tik šurp!" Kalps apēd pusdienas tiesu ari. „Nu, tad jau pie reizes apēd arī vakariņas," viltīgi saka saimnieks. „Labi!" Kalps, paēdis «vakariņas", saldi nožāvājies, izstaipījies un sacījis: „Tā, nu vakariņas paēstas, var iet gulēt!"

Reiz viens puisis pārbraucis no pilsētas mājā, stāsta otram: „Ir gan tai pilsētā jauki! īpaši viesnīcā: kā pogu paspiež, tā skuķis klāt." „Vai tad tu to pogu nevarēji šurp atvest!" atbildēja otrs.

***

let tēvs ar dēlu, iebraukuši no laukiem Rīgā, pa Daugavas tiltu. Tēvam pīpis zobos, tā dēls teiks: „Ka tev, tēv, neiekrīt tik tas pīpis Daugavā!" „Nekē!" tēvs teicis un pīpis Daugavā iekšā.

***

Reiz kāds saimnieks bitenieks lielījies kaimiņam, ka šim esot tādas bites kā zvirbuli. Kaimiņš prasījis, kā tik lielas bites varot ielīst stropā pa tādu mazu caurumiņu. „Ar joni," šis atbildējis, „kā nāk mājās ar medu, tā ar joni ieskrien stropā."

Toreiz, kad uz laukiem vēl nepazinuši tējas un kafijas un rets kāds bija baudījis cukuru, bet piestrēbuši skābumu un pienu, dzēruši miestiņu, un ar vienīgo saldumu, medu, ārstējuši dažādas krūšu un kaulu kaites Valbergu muižas ķēķī ar olu groziņu iegājusi Kukurballas saimniece. Par olām lielmāte likusi saimniecei uzcienāt ar saldu kafiju. Kukurballene laizīdamas izdzērusi krūzīti un noteikusi: „Ja tik laba tā suliņa, kādi tad vēl nav tie biezumiņi. Bet kas tad nu tos zemniekiem dos; tos jau laikam apēd paši lielkungi."

***

Kāda vecenīte brīnījusies: „Tie cilvēki gan tagad taisa visu labāku kā agrāk, bet spoguļus taisīt viņi nemāk agrāk spogulis daudz skaistāku rādīja..." Viņas meita atteikusi: „Tur gan tu pati, laikam, esi vainīga!"

Reiz divi zemnieki aizbraukuši uz Rīgu. Tur vini uz īsu laiku izšķīrušies. Pirmajam zemniekam gadījies iet gar Pētera Lielā pieminekli. Zināms, ka tas pieminekļa nozīmi nezinājis. Zemnieks apstājies, apskatījis un tad brīnīdamies stipri noteicis: „Hm, kas to biedēkļu tik augstu uzcēlis?" Kārtībnieki, to izdzirduši, par tādu pieminekļa zaimošanu saņēmuši zemnieku cieti un veduši uz iecirkni. Ceļā viņi satikuši otru zemnieku. Tas, brīnīdamies, izsaucies: „Par ko tad tevi arestēja?" „Velns viņu zin," paskatījos tur uz to ķēmu tai zirgā, un tā ņem cieti!" „Tu ar' uz visiem mopšiem skaties!" otrs zemnieks dusmīgi izsaucies. Tūliņ kārtībnieki arestējuši arī viņu.

***

Saimniece aizvedusi pārdot uz tirgu aitu. Pienācis vācietis un prasījis, cik šai tā aita maksājot. „Pieci, pieci!" atteikusi saimniece. „Funf! .." norūcis pie sevis vācietis. „Vai nu fimmo vai nefimmo, bez pieci jau nebūs!" atteikusi saimniece.

Brengulietis ieiet kādā Valmieras veikalā un lūdz parādīt labu arklu. leraudzījis velosipēdu, viņš aptaujājas, cik tāds „velna pēda" maksājot „Simts sešdesmit latu," komijs atbild. „Vai tu traks! Par to naudu jau varu nopirkt labāko govi!" zemnieks nosaka. „Ja gan, bet apdomājat vien: ar šo ratu jūs varat aizjāt, kur tikai gribat. Bet ja jūs uzsēstos govs mugurā un sāktu jāt, tad jūs visi turētu par traku," komijs domājas zemnieku piezobojis. „Tas tiesa, jaunskungs," zemnieks atsaka, „bet ja jūs sāktu slaukt velosipēdu, tad ar nākošo vilcienu jūs nosūtītu uz Strenči."

***

Reiz ābolu zagli sākuši skaitīt: „Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi un es tad vajaga vēl vienam būt; tas būs palicis dārzā." „Ļaujat man skaitīt!" otrs teicis; bet arī tāpat izskaitījis. Nu bijuši bēdās. Te par laimi braucis kāds, kas pamācījis, kā varēšot skaidri zināt, vai visi deviņi, vai ne. Viņš teicis: „Nometaties zemē un badiet degunus smiltīs, tad tūdaļ redzēsit: cik caurumu, tik degunu; cik degunu, tik vīru!" Ta izdarījuši nu bijuši laimīgi, ka visi kopa.