Čigāns ieiet baznīcā un grib kristīt bērnu. Viņš nevar sagaidīt, kad mācītājs beigs sprediķot un sauc: „Ko tu tur murmulē, iekāpis baļļā. Nāc, kristī bērnu: cilvēki grib ēst, gaļa savārās lupatās."
***
Čigāns aiziet pie mācītāja puika jākristī. Kādu vārdu tad došot, mācītājs grib zināt. „Saimenieki, tie saviem bērniem liek Andžiņus un Pēterīšus, bet ko es, nabaga čigāns, ar tik smalku vārdu darīšu? Saukšu tāpat vien par Seperi. Ēj, Seperi, nāc šurp!" Baznīcā ieskrien dūšīgs puika. Mācītājs brīnās, kāpēc tādu vīru vēl kristīt, bet čigānam pašam sava gudrība. „Kā tad viņu varēs apbedīt?" tas noprasa.
Zemnieks brauc pa ceļu un redz, ka mazu gabaliņu no ceļa viens čigāns strādā ar makšķeri. Zemnieks brīnās un prasa: „Ko tu tur dari?" Čigāns atbild: „Zivis ķeru." „Vai tad tada maza grāvītī var zivis dzīvot?" „Vai tu vel nezini, ka pa grāvjiem dzīvo lielas zivis?" „Ko nu niekus plapa!" „Ja netici, nac paskaties!" Zemnieks izkāpj no ratiem un aiziet pie čigāna. Redzēdams, ka čigānam nekādu zivju nav, viņš saka: „Re, nu, ka tev nekādu zivju nav!" Čigāns atbild: „Ja tagad vel nav, tad bus velaku. „Kur zivis nevar dzīvot, tur viņu arī nebūs." „Ja man tagad nebūs, tad manam brālam bus." Zemnieks nospļaujas par čigāna tukšo valodu un iet atpakaļ uz savu pajūgu, bet nu redz, ka otrs čigāns jau iesēdies viņa ratos un lēkšiem vien mūk projām. Tā nu čigānam bija taisnība, ka viņam pašam gan nekā nebija, bet viņa biedram gadījās zirgs ar visiem ratiem.
